Laikrakstā “Staburags” deviņdesmito gadu vidū publicēja vairākus rakstus par mazu meitenīti Dainu, kurai vecāku nolaidības dēļ radās nopietnas veselības problēmas, un viņa nokļuva slimnīcā. Tagad Dainai ir 17 gadu, viņa ļoti labi zīmē, šuj. Daudz laika pavada ar savām mazajām māsām un mācās zīmēšanu un dizainu koledžā Anglijā.
Neilgi pēc Jaunā gada laikraksta “Staburags” redakcija saņēma šādu vēstuli: “Sveiki! Man ir saglabājušies vairāki Aizkraukles rajona laikraksta “Staburags” numuri no deviņdesmito gadu vidus. Tajos ir vairāki raksti par mani, tolaik biju nedaudz vecāka par gadiņu. Avīzes ir nodzeltējušas un nobružājušās, rakstus īsti nevar izlasīt. Aplūkoju sevi fotogrāfijās, godīgi sakot, tajās izskatos drausmīgi. Vēlētos izlasīt rakstus, varbūt varētu dabūt to kopijas? Liels paldies jau iepriekš.” Uzrakstīju Dainai, apjautājos, kā viņai klājas un vai viņa būtu ar mieru pastāstīt par to arī mūsu lasītājiem. Viņa piekrita. Atzīšos, ka bija grūti rakstīt par notikušo, vecāku bezatbildību un nodevību. Lai kā baidītos piedzīvot kārtējo vilšanos, jaunietei jātic un jāuzticas atkal un atkal no jauna.
Gada vecumā sver
5 kilogramus
“Staburags” par mazo meitenīti rakstīja vairākkārt. Triju mēnešu vecumā bērnu ārste mazulim konstatēja nepietiekamu svaru un norādīja mātei, ka bērns jāievieto slimnīcā. Diemžēl māte ārsti neklausīja. Kad pēc ilgāka laika bērnu tiesību aizsardzības inspektore iekļuva Dainas vecāku miteklī, ieraugot, kāda ir mazā meitenīte, viņu nekavējoties aizveda uz slimnīcu. Dainas māte mazuli neesot vedusi pie ārstiem, jo baidījusies no mediķu nesaudzīgajiem izteikumiem. Bērns piedzimstot svēra 3,2 kg, taču gada un trīs mēnešu vecumā meitenīte bija pieņēmusies svarā tikai par 1,77 kg. Bērnu ārste toreiz teica, ka neesot pat paredzams, vai meitenīte kļūs par pilnvērtīgu cilvēku. Mediķu pūles tomēr nebija veltas, un pirmos solīšus mazā spēra, vēl esot slimnīcā.
Par nepaklausību bads
Pārbraucot mājās no slimnīcas, mazajai sākās patiešām skarba ikdiena.
Daina atceras vecāku nemitīgos strīdus un bailes, kas meiteni pārņēma ikreiz, kad gaisotne mājās atkal bija nokaitēta. Tomēr pasaulē viena pēc otras nāca vēl divas meitenītes. Lai gan Dainai bija tikai seši gadi, vecāki viņai lika uzraudzīt mazākās māsas. Daina atceras — kāda asa konflikta laikā viena no mazajām māsiņām tika ļoti sasista. “Vēl tagad atceros to dienu, kad mēs, trīs lielākie bērni, bijām vienā istabā, bet vecāki un mazās māsas — otrā,” atceras Daina. “Un tad ienāca tētis ar Kristiānu rokās. Ikreiz, kad atceros māsiņas seju, gribas raudāt.”
Pēc šī notikuma mazo māsu ievietoja aprūpes centrā, bet mātei bija jāārstējas. Daina teic, ka arī veseļošanās laikā viņa neesot bijusi laba mamma. “Vecāki visu laiku lamājās. Sāpīgākais bija tas, ka vienmēr, kad mēs, bērni, kaut ko izdarījām nepareizi, mums nedeva ēst,” stāsta meitene. “Vienīgie labie brīži manā bērnībā — kad mēs mājās bijām vieni: es, brālis un māsas.” Starp citu, visur tekstā vārdu “mamma” Daina liek pēdiņās.
Bērni dzīvo vieni
Skolas gaitas meitene sāka, vēl dzīvojot kopā ar māti, un 1. klasē palika otru gadu. “Man grūti padevās lasīšana un rēķināšana, tāpēc mamma prasīja, lai mani atstāj mācīties otru gadu,” saka Daina. “Protams, tas man bija liels pārdzīvojums, sāpīgi, jo visi par mani smējās. Pirmajā skolā mani dažādi apsaukāja. Domāju, tas bija tāpēc, ka nācu no ne pārāk labas ģimenes. Gan naudas, gan kultūras ziņā.”
Kad Daina pabeidza 1. klasi, gandrīz visu vasaru viņa mājās bija viena pati ar brāli un mazajām māsām. Māte kopā ar vecāko māsu devās meklēt tēvu, jo viņš ģimeni tobrīd bija pametis. “Pagasta bāriņtiesa nolēma mūs ar brāli ievietot Bebru internātpamatskolā,” teic Daina. “Vēlāk, kad mammai atņēma mātes tiesības, arī lielā māsa sāka te mācīties.”
Pamet likteņa
varā
Kad Dainas mātei atņēma vecāku tiesības, rūpes par bērniem bija jāuzņemas tēvam. Bērnus aizveda dzīvot pie tēvamāsas Ilonas Jēkabpils pusē. Viņa par bērniem ļoti rūpējās, un Daina labprāt dzīvoja pie viņas. Meitene atkal mainīja skolu un sāka mācīties Sūnu pamatskolā. Tieši pateicoties Ilonai, uzlabojās Dainas atzīmes, meitene kļuva atvērtāka un aktīvāka. Par labām sekmēm meitene pat saņēma atzinības, labi mācījās arī mazā māsa Kristiāna. Daina skolā stāstīja, ka Ilona ir viņas mamma, uz Ilonas fotogrāfijas rakstīja “mamma” un, protams, māmiņdienā ziedus dāvināja viņai.
Daina atzīst, ka pie Ilonas sadzīve nebija viegla — trijās istabās mita vienpadsmit cilvēku: astoņi bērni un trīs pieaugušie. Pie tēvamāsas visi pieci bērni nodzīvoja sešus gadus. Lai arī bija šauri, grūti, tomēr Daina to laiku atceras kā gaišu un priecīgu. “Vienmēr būšu pateicīga Ilonai, ka viņa rūpējās par mums, ka mūs visus saturēja kopā,” saka Daina.
Pēc kāda laika Dainas tēvs devās strādāt uz Vāciju, bet bērni palika Ilonas audzināšanā. Lai varētu apgādāt visus 8astoņus bērnus, Ilona ļoti daudz strādāja. Tēvs atgriezās no Vācijas, bet drīz vien aizbrauca uz Angliju. “Tad bija ļoti grūti, jo kādu laiku tētis nesūtīja naudu,” stāsta Daina. “2007. gadā viņš nopirka biļetes uz Angliju mums, visiem bērniem, bet… lidostā mūs neviens nesagaidīja.”
Vēlreiz pārmaiņas
Neilgi pēc tam, kad Daina sāka dzīvot pie Ilonas, ārsti meitenei konstatēja astmu. “Pēdējā gada laikā pēc tam, kad tētis neatbrauca pēc mums uz lidostu, bieži tiku ievietota slimnīcā,” stāsta meitene. “Reiz slimnīcā pavadīju ilgāk kā mēnesi, un tad man atklāja celiakiju, vajadzēja veikt pārbaudes Rīgā, lai gūtu apstiprinājumu slimībai.” Tajā laikā Dainas tēvs atkal nopirka biļetes un aicināja bērnus pie sevis.
“Mans tētis pēc daudziem gadiem atkal atbrauca pie mums, nosvinējām manas māsas izlaidumu, un 2008. gada Jāņu dienas rītā manas māsas, brālis un tētis aizbrauca uz Angliju,” atceras meitene. Dainai tas bija ļoti smags laiks, jo tieši tobrīd bija saasinājusies astma, un ārsti ieteica meitenei doties mācīties uz Cēsu internātpamatskolu — rehabilitācijas centru.
Nav viegli pārdzīvot pārmaiņas, kaut vai no sliktas dzīves uz labāku, bet vēl grūtāk ir, iepazīstot ko labāku, to atkal pazaudēt.
“Kad Ilonas nebija klāt, mani vienmēr aizstāvēja vecākā māsa,” stāsta Daina. “Vienmēr jutos labi, kad biju kopā ar savu brāli, un daudz jautru brīžu pavadīju ar savām mazajām māsām. Bet nu viņi visi aizbrauca, man bija jāiet uz jauno skolu. Tas bija ļoti grūti, jo mani vienmēr visur apsaukāja, bet Sūnu pamatskolā jau biju iedzīvojusies.” Smagu sirdi meitene devās uz Cēsīm, tomēr tur viņu sagaidīja patīkama vilšanās — gads jaunajā skolā, kā saka pati Daina, bija jautrs un labs.
Laimīga Anglijā
2009. gada sākumā arī Ilona izlēma doties uz Angliju, turklāt tur jau dzīvoja viņas vecākā meita. Norunāja, ka tad, kad Dainai beigsies mācību gads Cēsīs, uz Angliju viņas abas dosies kopā. Atkal Dainai bija jāšķiras no vietas, kur iedzīvojusies, no mīļiem cilvēkiem, draugiem. Un vēl viens iemesls, kāpēc meitene negribēja braukt, bija tas, ka būs jādzīvo kopā ar tēvu. Tomēr 2009. gada jūnijā abas ar tanti devās uz Lielbritāniju.
Daina Anglijā pabeidza pamatskolu un šogad pirmo gadu koledžā apgūst zīmēšanu un dizainu. Viņa atzīst, ka vēl joprojām ļoti ilgojas pēc Latvijas, tomēr vispirms vēlas pabeigt iesāktās studijas.
“Tagad esmu ļoti apmierināta ar dzīvi, priecājos, ka varu mācīties, atpūsties, esmu kopā ar savām māsām un brāli,” saka meitene. “Es ļoti gribu pateikties cilvēkiem, kuri toreiz man palīdzēja izveseļoties — bērnu nodaļas vadītājai Janīnai Pauriņai, ārstei Inārai Pabērzai, masierei Teklai Jakstei un, protams, visam toreizējam Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļas kolektīvam.”
