Kamēr bites stropos vēl klusi rosās, bitenieki “spieto” un pulcējas semināros, lai iegūtu jaunas un atcerētos vecās zināšanas. Aizkraukles pusē brīvdienās vairāk kā trīsdesmit gan jaunāka, gan vecāka gadagājuma dravnieki klausījās Guntara Meļņa padomus. Viņš stāstīja par Skandināvijā gūto pieredzi, par darbiem, kas jāveic pavasarī, pirms bites izlido vākt pirmo nektāru.
Maz saimju, maz dravnieku
Latvijas klimatiskie apstākļi medus vākšanai labvēlīgi ir tikai četrus mēnešus gadā, un visu pārējo laiku tiem rūpīgi jāgatavojas. Gunta Otto, Biškopības biedrības Aizkraukles nodaļas vadītāja, teic, ka interese par šādiem bezmaksas semināriem kļūstot arvien lielāka. Tāpēc seminārus rīko gan darbdienās, gan brīvdienās, lai tos varētu apmeklēt arī tie, kuriem ir algots darbs. Esot pieteikušies arī interesenti no kaimiņu reģioniem, kuri vēlas piedalīties tieši Aizkrauklē rīkotajos semināros.
Profesionāls biškopis ar 30 gadu stāžu Guntars Melnis šajā lekcijā ar nožēlu atzina, ka no Baltijas valstīm Latvijā biškopība ir vismazāk attīstīta. Igauņiem ir maz saimju, maz bitenieku, bet sadarbībā ar somiem viņi attīstījuši tehnisko pusi. Lietuvieši ļoti ievēro tradīcijas, un, ja ģimenē kāds ir biškopis, arodu noteikti pārņems jaunā paaudze. Tādēļ tur ir ļoti daudz saimju un dravnieku. Latvijā nav ne viena, nedz otra.
Tā viņas
sarunājas
Piedaloties vienā no lekcijām, mani, tāpat kā citus, patiesi aizrāva Guntara kunga stāstījums.
Guntars teic, ka šīgada savādās ziemas dēļ kļūdījās tie biškopji, kuri, sākoties aukstam laikam, stropus steidza siltināt. Temperatūra tajos strauji cēlās, un bites, kuras spēj atšķirt pat izmaiņas par vienu desmito daļu grāda, to saprata kā signālu aktīvai perošanai — jaunu bišu radīšanai — un aktīvi sāka patērēt ziemas krājumus. Nedēļa ar vairāk kā 30 grādu salu nodarītu mazāk posta kā šāda pēkšņa temperatūras palielināšana. Ja mēs noklausītos bišu sarunu stropā, saka Guntara kungs, šajā laikā tā skanētu tā — darba bites bišu mātei: “Tu vari dēt kādas 30 olas dienā, jo mēs nespējam nodrošināt lielāku siltumu.” Otrajā dienā, kad strops pēkšņi nosiltināts, darba bites teiktu: “Mums te kaut kas notika, biškopis kaut ko izdarījis, un mums vieglāk uzturēt vajadzīgo temperatūru, tā ka droši dēj vairāk.” Savukārt, pēkšņi izņemot siltinājumu, bišu māte saņem signālu pārtraukt dēšanu vispār, un, ja pēc 20 — 30 dienām sāks ziedēt lazdas un varēs ievākt pirmo nektāru, jauno bišu nebūs.
Atklājot skandināvu pieredzi, Guntars rāda attēlus ar bišu ziemošanu Somijā. Tā darot arī šur tur Latvijā — saliek kopā četrus stropus ar skrejām uz ārpusi un apber ar sniegu. Temperatūra ārpus stropa tad nemainīga, ap 0 grādiem, un bīstami vien atkušņi, kuru dēļ var apledot skreja. Cita iespēja — izrakt bedri, ielikt tajā stropus un pārklāt ar zariem. Bet šādi ziemot nepieciešams vien bargās ziemās — ļoti vējainās un aukstās. Latvijā tādi laika apstākļi ir reti.
Vājās
jāapvieno
Pavasarī un arī vēlāk ir būtiski bites apgādāt ar ūdeni, un tāpēc nepieciešamas dzirdinātavas. Tās ir gan kolektīvās, gan individuālās. Pirmās ir nedrošas, bet lētas. Tajās sapulcējas bites no dažādiem stropiem un diemžēl “apmainās” slimībām. Izgatavošanai pietiek rievotas koka laipas un ūdenstvertnes. Individuālās ir dārgākas, bet palīdz bitēm taupīt enerģiju, jo pēc ūdens tālu nav jālido, līdz ar to arī mazāk bišu iet bojā. Pavasarī, kad nepieciešamas minerālvielas, bites tās mēdz meklēt arī mēslu bedrēs. Lai to nepieļautu, vielu trūkumu var kompensēt ar sāli. Tas nelielā koncentrācijā (7%) jāizšķīdina ūdenī, ar kuru bites dzirdina. Ieteicams ir tautā sauktais mīkstais ūdens — lietus, dīķa un arī purva rāva, kura bagāta ar minerālvielām. Tās profilaktiski noder pret dažām bišu slimībām. Rāvas ūdens ieteicams arī piebarošanai paredzētā cukura sīrupa gatavošanai.
Līdz ar siltāku laiku jāveic pirmā un galvenā stropu revīzija. Katram stropam atkarībā no konstrukcijas tā ilgst vidēji no trim līdz astoņām minūtēm. Šajā laikā jānosaka saimes spēks — cik tajā ir peru. Peru kārei jābūt blīvi, no augšas līdz apakšai, aizpildītai. Ja starp šūnām ir tukšumi, tas liecina par kādu ģenētisku bišu mātes slimību. Ja līdzās ir “labs” kaimiņš, kurš ilgu laiku lūdz pēc bišu mātes, pienācis laiks kaimiņu ar šādu biti iepriecināt — jokojot saka Guntara kungs. Ja saimē ir nevis sešas peru kāres, bet uz pusi mazāk, jādomā par saimju apvienošanu. Pirmās, kuras spieto, ir tieši vājās saimes.
