Jau ceturto gadu mana ikdiena saistīta ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD) — esmu autovadītājs Neretas brigādē. Maiņās strādājam četri autovadītāji un apkalpojam visus Neretas novada pagastus, braucam arī izsaukumos uz kaimiņu novadiem, ja esam tuvāk vajadzīgajai vietai. Esam braukuši izsaukumos uz Jaunjelgavu, Skrīveriem, Viesīti, Daudzevu, Riti un Kurmeni.
Veselības aprūpes jomā arvien ievieš kādus jauninājumus vai kaut ko maina, tāpēc daļa iedzīvotāju joprojām nezina, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pakalpojumi ir bez maksas. Veselības aprūpes joma ir nesakārtota. Mēs slimnieku varam nogādāt slimnīcā, bet, ja viņam nav naudas, lai tur ārstētos, viņš ātri vien atgriežas mājās. Gadās arī situācijas, kad cilvēki ir neizpratnē, kāpēc izsaukumi jāpiesaka Rīgas dispečeriem, bet nevar kā iepriekš zvanīt uzreiz mūsu brigādei. Mēs šādu vadības lēmumu nevaram ietekmēt, tāpēc jāstrādā tā, kā no mums prasa, bet mani kā autovadītāju šī sistēma neapgrūtina, viss notiek tikpat operatīvi kā iepriekš.
Savā teritorijā zinām visus ceļus, ielas un lielākoties arī, kas kurā viensētā dzīvo. Salīdzinot ar pilsētām, kur precīzi nosauc mājas numuru un dzīvokli, mūsu orientieri visbiežāk ir piena galdi, pastkaste ceļa galā vai kāds liels koks. Vienīgais, kas apgrūtina mūsu darbu un nokļūšanu pie slimnieka pēc iespējas ātrāk, ir ceļi, kas brūk un jūk, bet tā ir visā Latvijā, ne tikai mūsu novadā. Līdz šim esam izbraukuši visus ceļus un neceļus, ja vajadzēja, esam meklējuši traktoru, bet pie visiem slimniekiem esam nokļuvuši.
Pagājusi nedēļa pēc referenduma. Zalves pagasta vēlēšanu iecirknī biju vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, un man raisījās diezgan skumjas pārdomas. Zalves iecirknī nobalsoja 162 cilvēki, bet vēl pirms dažiem gadiem — vairāk kā 400. Tas liecina, ka lauki izmirst, cilvēku kļūst arvien mazāk un mēs to nevaram ietekmēt. Ja valdībai Latvija nebeigtos aiz Rīgas robežām, tad mēs jau sen dzīvotu labāk. Lasīju, ka valdība veido īpašu komisiju, kas pētīs situāciju Latgalē, analizēs lielā bezdarba cēloņus un spriedīs, ko darīt. Vai tad lai saprastu, kāpēc tā ir noticis, jāveido komisijas un jāveic kaut kāda analīze? Skaidrs, ka mūsu valsts ir izputināta un, kamēr neatjaunos ražošanu arī tālākos Latvijas nostūros, dzīves līmenis neuzlabosies, bezdarbs tāpat vien nesamazināsies.
Par referendumu domāju tā — sakne meklējama pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad atguvām neatkarību. Jau tolaik valstiskās vērtības, piemēram, izglītība tikai latviešu valodā, bija jānostiprina, lai kādam nerastos doma, ka var būt arī citādi. Acīmredzot esam to palaiduši garām, viss aizgājis pašplūsmā, kamēr politiķi cīnījās par savām ambīcijām. Par referenduma sekām varēs spriest tikai pēc kāda laika — vai krievu aktivitātes vilnis noplaks vai radīs sabiedrībā šķelšanos. Pozitīvi ir tas, ka referendums sabiedrībā izraisīja diskusijas un latviešu drosmi aizstāvēt savu viedokli, iebilst pret kaut ko un cīnīties par savām tiesībām. Piemēram, aktīvistu grupa sākusi vākt parakstus, lai rosinātu referendumu par to, lai Latvijā atļautu alkohola tirdzniecību pēc pulksten 22. Kā to sabiedrība uztvers un vai atbalstīs, tas ir cits jautājums, bet tomēr tas liecina, ka arī šādā jautājumā sabiedrības viedokļi atšķiras un tos varētu noskaidrot, pirms teikt kategorisku “jā” vai “nē” sabiedrības vārdā.
Lasīju, ka apvienība “Saskaņas centrs” atkal ierosinājusi pareizticīgo Ziemassvētkus 7. janvārī noteikt par svētku dienu, Nacionālā apvienība par svētku dienu rosina noteikt Lāčplēša dienu, 11. novembri, bet Zatlera reformu partija grib piedāvāt vienu īpašu dienu, ko katrs darbinieks varētu izmantot pēc saviem reliģiozajiem vai ģimenes ieskatiem. Par pareizticīgo Ziemassvētkiem. To kategoriski nedrīkst pieļaut — galu galā ne tik sen latvieši savā dzimtenē Ziemassvētkus nedrīkstēja svinēt vispār, to darīja paslepus, bet viņiem tas nav aizliegts! Tie, kuri vēlas, lai svin, bet visai Latvijai tie tomēr nav svētki. Par Lāčplēša dienu ir tā — mums ir 18. novembris, ko svinēt, un, manuprāt, ar to pilnīgi pietiek. Ierosinājums katram gadā izvēlēties vienu brīvdienu man arī nepatīk — tad jau drīz sāksim pieprasīt brīvdienu arī dzimšanas un vārda dienā, turklāt latviešiem ir arī daudz citu nozīmīgu dienu — Mikeļdiena, Mārtiņdiena, Teņa diena, Pelnu un Zvaigznes diena, tās var svinēt, bet ne jau oficiāli noteikt par svētku dienām. Domāju, ka arī šie ierosinājumi ir tikai politiķu ambīcijas un nekas vairāk.
Aizvadītajā nedēļā sekoju līdzi arī sporta notikumiem, turēju īkšķi Rīgas “Dinamo” spēļu laikā, priecājos par katriem gūtajiem vārtiem. Latvijas skeletonists Martins Dukurs otro gadu pēc kārtas uzvarēja pasaules čempionātā, tas ir lielisks sasniegums.
Šonedēļ sākas pavasara mēnesis, kas vēsta: gada drūmākais laiks jau aiz muguras. Lai pavasarīga un saulaina visiem nākamā darba nedēļa!
