Lēmums samazināt no trešajām valstīm ievedamo akcizēto preču apjomu, visticamāk, nedos nekādu fiskālo efektu — uzskata bijušais Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs, Rīgas Tehniskās universitātes profesors KĀRLIS KETNERS.
— Jau vairāk nekā mēnesi Latvijā plaši tiek lietots jēdziens “legālā kontrabanda”.
— Jā, tas ir ļoti interesants jēdziens, ņemot vērā, ka kontrabanda pati par sevi ir nelegāla preču pārvietošana pāri robežai. Taču, kā jau tas vienmēr notiek, katrai medaļai ir divas puses.
— Vai, jūsuprāt, bija pareizi vai nepareizi ierobežot no trešajām valstīm vedamo akcizēto preču apjomu?
— Ieviešot šo ierobežojumu, diez vai šāds solis tika kārtīgi izanalizēts, pārdomāts. Attiecīgā likumprojekta anotācijā ir teikts, ka aptuvenais cilvēku, kas šķērso Krievijas robežu piecas līdz 30 reižu mēnesī, skaits ir 273. Tātad kopējais ieguvums no viņiem mēnesī tiek plānots 132,5 tūkstošu latu apmērā, bet gadā — 1,59 miljoni latu. Sadzīviski vērtējot, neticu, ka tas, kurš šķērsoja robežu un nemaksāja nodokļus, tagad pēkšņi turpina šķērsot robežu tādā pašā veidā, sešas reizes samaksājot, bet septīto — izmantotu atvieglojumus. Līdz ar to, veicot attiecīgos likumu grozījumus, var teikt, ka valsts budžeta konsolidācijas vajadzībām ir atrasti 1,5 miljoni latu, pavadot to ar skaļiem aplausiem un sirdī jūtot lielu prieku. Realitāte gan ir tāda, ka diez vai šī summa valstij būs dabūjama. Vai nu cilvēki pārtrauks šo rūpalu, vai arī brauks caur Igauniju, kur šādu ierobežojumu nav. Tādējādi tiem, kas dzīvo tuvāk Igaunijai, arī tas ir risinājums.
— Bet vai šāda preču vešana caur Igauniju būtu izdevīga?
— Nu, bet vai vispār kontrabanda veidojas no tā, ka indivīds septiņas dienas ved pa divām paciņām cigarešu, bet tagad to var darīt tikai reizi nedēļā? Nu, tas nav nopietni! Var kļūt bagāts, vedot divas paciņas cigarešu un tās lietojot personiskajām vajadzībām vai kaut tirgojot? Diez vai.
— Problēma ir, ka šīs cigarešu paciņas tiek vestas vai arī ka šīs cigaretes pēc atvešanas tiek nelegāli pārdotas?
— Drīzāk problēma ir, ka tās nelegāli pārdod. Taču jebkurā gadījumā jēga no šiem grozījumiem ir tikai kārtējais “ķeksītis” cīņā ar ēnu ekonomikas apkarošanu. Bet vai ēnu ekonomika izveidojās no tā, ka veda kāds tās divas paciņas cigarešu vai 10 litru degvielas pārnēsājamā tvertnē?
— Tātad gaidāmais fiskālais efekts nebūs plānotie 1,5 miljoni latu. Cik liels tas varētu būt?
— Principā nekāds. Domāju, ka neviens negatavojas strauji maksāt.
— Vai noteiktu fiskālo efektu tomēr nevar iegūt pastarpinātā veidā, ņemot vērā, ka vismaz daļa tās produkcijas, kas Latgalē tika pirkta nelegāli, tagad tiek iegādāta legāli?
— Lai produkciju pirktu legāli, ir vajadzīgi atbilstoši ienākumi. Nevar veidot akcizēto preču sistēmu, orientējoties uz Rietumu sistēmu, un turpināt atstāt ienākumus priekšpēdējā vietā Eiropas Savienībā (ES). Vidējie ienākumi iedzīvotājiem Latvijā ir apmēram 460 latu. Varam šo summu salīdzināt ar situāciju Vācijā, Lielbritānijā un daudzās citās valstīs un izdarīt secinājumus. Ja ir bijusi vēlme ar lielas akcīzes nodokļa likmes palīdzību apkarot smēķēšanu, tad vismaz līdz šim tas nav izdevies nevienā no valstīm, kurās tās ir augstas. Tie, kuri nevar atļauties legāli pirkt cigaretes, meklē iespēju samazināt savus izdevumus.
— Vai var izveidoties situācija, ka tajā laikā, kad uz robežas tiek ķerstīti šie dažu cigarešu vedēji, kontrabandas preces var tikt ievestas lielos apjomos?
— Kamēr tiek ķerti divu cigarešu paciņu vedēji, garām mierīgi var pabraukt viens furgons. Jāatceras nedaudz vēsturiski laiki, kad pagājušā gadsimta 90. gadu beigās bija kampaņa, kad vajadzēja ķerstīt tos, kas brauca uz Lietuvas tirgu, lai tur nopirktās preces pārdotu te. Bija noteikts, ka no šiem cilvēkiem jāiekasē muitas maksājumi, PVN, akcīzes nodoklis utt. Kamēr muitnieki ņēmās ar autobusu, no kura fiskālais ieguvums bija mērāms labākajā gadījumā dažos simtos latu, garām pilnīgi mierīgi varēja pabraukt automašīna ar narkotikām. Kontrole bija nofiksēta uz sīkumiem.
Kā jau teicu, katrai medaļai ir divas puses. Viena no tām — jēdziens “legālā kontrabanda” ir nonsenss. Tas, ka tiek vestas preces un te nelikumīgi pārdotas, grauj legālo dažādu preču tirgotāju, pierobežā godīgi strādājošo degvielas pārdevēju biznesu utt. No otras puses, ja ir jārunā, vai bija lietderīgi tieši šajā brīdī samazināt vedamo preču apmērus, turklāt nesaskaņojot šo soli ar kaimiņvalstīm, atbilde ir — diez vai.
Problēma lielā mērā ir faktā, ka cilvēkiem nav atbilstošu ienākumu, lai pirktu legālo produkciju, un akcīzes nodokļa likmes mums pēdējā laikā ir tikai augušas un acīmredzot augs vēl. Tāpat ceļas arī degvielas cenas, cilvēki to nevar atļauties un tāpēc meklē dažādus līdzekļu optimizācijas ceļus. Daļa cilvēku tādā veidā pamanās arī nopelnīt sev iztiku. Vismaz daļa no viņiem nepretendē noteiktai sociālajai palīdzībai — viņi var apgādāt paši sevi “naturālās saimniecības” veidā. Tādējādi šiem cilvēkiem paralēli jau zināmajiem aizliegumiem vajadzēja piedāvāt kādu alternatīvu, kādu citu variantu. Latvijā vienmēr, apkarojot ēnu ekonomiku, trūkst labā, legālā ceļa, ko cilvēkiem piedāvāt. Piemēram, varētu cilvēkiem piedāvāt mikrokredītus, iespēju pieteikties atvieglojumiem uzņēmējdarbības sākšanai, atvieglotai piekļuvei ES fondu līdzekļiem un attiecīgi arī projektu īstenošanai. Cilvēki, kas izdomājuši šo veidu, kā nopelnīt, ir pietiekami uzņēmīgi, lai varētu nodarboties arī ar citiem projektiem.
— Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) gatavojas sūtīt uz Latgali savus konsultantus.
— Vai nebūtu bijis pareizāk, ja vienlaikus ar ierobežojumiem tiktu piedāvāts arī kāds cits ceļš? Nevar tikai uzcelt žogu, lai cilvēki atkal meklētu, vai tajā kaut kur ir atstāti caurumi. Ja nav uzbūvēts ceļš, bet tiek uzlikts žogs uz iemītās taciņas jebkur pilsētā, agri vai vēlu šajā žogā parādīsies caurums, un cilvēki turpinās iet caur to. Vienkārši tāpēc, ka taciņa ir ierasta, bet alternatīva ceļa nav. Par konsultantu sūtīšanu. Ļoti daudzi VARAM pārstāvji ir no Latgales, un viņiem vajadzētu būt labi zināmām tur esošajām problēmām. Tā paredzētā konsultantu sūtīšana vairāk izskatās pēc kārtējā “ķeksīša”, lai parādītu, ka tiek kaut kas darīts, taču faktiski tā ir kārtējā vētrainas darbības imitācija.
— Nedaudz filozofisks jautājums — vai tas, ka nav darba un ir dažādas citas problēmas, ir attaisnojums nelikumīgai tirdzniecībai?
— Tas nekādā gadījumā nav un nevar būt attaisnojums. Tāpat laikā, kad tika pieņemti šie grozījumi, bija diskusijas, ka tos vajadzētu pārsūdzēt Eiropā, saucot to par patvaļu. Taču Eiropas regulējums paredz, ka ievest noteikti var preces, kas domātas paša vai ģimenes lietošanai vai dāvināšanai. Tādējādi, kolīdz rodas arguments, ka preces tiek ievestas, lai tās pārdotu, tas jau neiekļaujas attiecīgās ES direktīvas rāmjos. Speciāli ir arī noteikts, ka ievedamajam preču daudzumam ir jābūt tādam, kas neliecina par komerciāliem nolūkiem. Ir arī noteikts, ka ES dalībvalsts var samazināt ievedamo preču kvantitatīvo apjomu personām, kas dzīvo pierobežā. Tātad no šāda aspekta Latvijas likumdevējs ir rīkojies pilnīgi likumīgi un atbilstoši Eiropas normatīvu burtam un garam. Līdz ar to šāda nelikumīga tirdzniecība nekādā gadījumā nav attaisnojama. To attaisnojot, mēs varētu runāt arī par zagļa attaisnošanu, kurš kaut ko nelielu ir nozadzis veikalā, turklāt tikai apēšanai. Netiek taču attaisnota maizītes nozagšana, lai varētu paēst, īpaši, ja šādas darbības notiek nepārtraukti. Tas, kas notiek uz robežas, ir salīdzināms ar situāciju, ja sistemātiski tiktu iets uz veikalu, lai paņemtu pa maizes klaipam tāpēc, ka nav, ko ēst. Taču tas, kā nepārprotami pietrūkst valsts tautsaimniecības politikā, ir jautājums — ar ko aizstāt šo nodarbi? Es neticu, ka tīri no labas dzīves cilvēks sēdēs neapsildītā automašīnā pierobežā, lai no valsts izbrauktu un jau tūlīt atkal iebrauktu, jo viņam tas patīk un ļauj ļoti daudz “uzvārīties”. Te jautājums ir par alternatīvām pelnīšanas iespējām, ko vajadzēja piedāvāt vienlaikus ar likumgrozījumu ieviešanu.
Diez vai šobrīd kāds no Latvijas politiķiem parakstīsies par šo grozījumu atcelšanu, lai atgrieztos pie tādas kārtības, kāda bija iepriekš.
