Tā jau izsenis ir iegājies, ka februāri zemledus makšķernieki ir nodēvējuši par ziemas copes kluso mēnesi. Cik daudz tas atbilst patiesībai, grūti komentēt. Drīzāk varētu teikt tā — kas māk, tam nāk. Arī tas ir stiepjams jēdziens, jo visi labi zinām, kā mēs mākam ar plaukstām vai pirkstiem parādīt izvilktās zivs lielumu. Man, piemēram, ir kāds paziņa, kas Daugavā katru gadu izvelk apmēram 200 samu… Sākumā noticēju, jo zinu, ka šis cilvēks tiešām siro pa Daugavu katru vasaru un būtībā nekur citur nebrauc. Taču vienreiz iznāca tā, ka viņš ar savu laivu izbrauca pie manis krastā pavisam nejauši. Cilvēkam sagribējās atviegloties. Tā man bija iespēja ieskatīties viņa laivā. Ko es tur redzēju? Laivā gulēja divi samiņi, svarā ap diviem kilogramiem, un vēl viens ‘‘pusotrinieks”. Es vēl uzdevu tādu naivu jautājumu — kā šodien iet? Atbildi saņēmu konkrētu: “Trīs jau ir, bet līdz vakaram noteikti vēl ko dabūšu.” Mjā, nodomāju, ja jau divu kilogramu samiņš, ko visi samu ķērāji sauc par kurkuļiem un laiž vaļā, šī vīra lomā ieskaitās starp ik gadu noķertajiem 200 gabaliem, tad ko te vēl piebilst?
Tukšais
posms
Kaut arī zivis ir aukstasiņu radības, tomēr arī viņām gada laikā ir nepieciešams atpūtas laiks. Tas laikam ir tieši tāpat kā cilvēkiem atvaļinājums. Februāris vienmēr ir bijis tas mēnesis, kad pievilkt vai piemānīt zvīņneses ir bijis ļoti grūti. Biezais ledus un līdz ar to skābekļa mazākums, ilgstošais zemūdens aukstums un līdz ar to intuitīva paļaušanās uz rudenī uzkrāto tauku daudzumu zivis padara mazkustīgas. Ko darīt? Ja kāds pateiks, ka jādara tā un tikai tā, tad lai viņš atsēžas. Noteiktas receptes nav un nebūs.
Ezeri
Šajās ūdenskrātuvēs, kur nav straumes, ledus biezums sasniedz pat 60 centimetru. Tātad meklēt copes vietas ezeros ar dziļumu līdz 1,5 metriem patiesībā būtu diezgan absurds variants. Šādās ūdenskrātuvēs zivis ir kopīgā bariņā un dziļākās vietās. Ja izdodas šādas vietas atrast, tad, protams, viss notiek, bet… pamēģini tās atrast.
Ezeros, kur dziļums jau sasniedz trīs un vairāk metru, situācija mainās kā hokejā. Zivīm skābekļa pietiek, līdz ar to viņu aktivitātes ir pavisam citas.
Upes
Šobrīd pat Daugavā ledus biezums ir sasniedzis vairāk par 40 centimetriem. Tiem, kas zina brekšu vietas, visi ceļi vaļā. Tas attiecas uz Daugavu. Gaujā un Ventā ledus biezums ir dažāds, tāpēc ir vērts atcerēties, ka mūs katru gaida mājās vismaz kaķis. Mazākās upēs ir itin drošas vietas, kur veidojas atstraumes, bet tās ir zināmas tikai vietējiem “aborigēniem”. Pieļaujot domu, ka mūsu senči ir nākuši no indiāņu pēddziņu ciltīm, nemaz nav jābūt tik asprātīgam, lai pa viņu pēdām nenonāktu īstajās copes vietās.
Kur tu gribi
skriet?
Ļoti daudzi “brien” Peipusa virzienā. Varu pateikt itin precīzi visu informāciju, kas saistās ap šo milzīgo ezeru, jo man ir 11 iekšā vedēji igauņi no dažādām vietām, ar kuriem itin regulāri “sasaucos”. Tā kā daudziem letiņiem Peipuss šķiet kā liela medusmaize, tad informācija ir šāda.
Ļoti biezs ledus. Tas nozīmē, ka jābūt traki asiem urbja nažiem, lai izkostu ledu. Tas nav nekāds joks! Ja aizbrauksiet ar pērnajiem “nažiem”, var iznākt varens aplauziens un viens liels čiks.
Nekad vasarā nav likts Peipusā tik daudz tīklu kā pagājušajā gadā. Protams, ka izsmelt šo lielo dīķi praktiski nav iespējams, bet patukšot gan. Līdz ar to pašreiz ir tā, ka piekrastē ķeras mazie “ašuki”, bet toties ir lielas raudas un brekši.
Lielo vēju un kailsala dēļ pat kilometru no krasta sākas “torosu” kalni. Tie ir ledus kalni, kas izveidojušies, sasalstot plānām ledus kārtām, un ar vēja palīdzību ir sastumti grēdās. Situācija ir tāda, ka daudzviet paši igauņi, kam tas ir īstens maizes darbs, ir “apgraizīti”, jo tālāk par 4 — 6 kilometriem ievest makšķerniekus nevar. Ir tikai dažas vietas, kur šāda darbība ir iespējama. Tajā pašā laikā, piemēram, Ninā tie, kas ar igauņa “karakatu” iebrauca par 10 eiro 4,5 kilometru attālumā no krasta, saķēra aptuveni 2 — 6 kilogramus asaru un raudu, bet tie, kas kājām iesoļoja ezerā 1,5 kilometru attālumā, stiepa mājās ap 20 kilogramiem raudu, brekšu (dažiem pat bija eksemplāri līdz 2 kilogramiem) un asaru. Pēdējie gan bija mazākumā.
Pērnavas līcis. Lūk, vēl viena vieta skaistiem asariem un lieliem lučiem! Jāiet iekšā apmēram četri kilometri. Dziļums attiecīgi apmēram 6 — 10 metru. Ja mēģināsiet ko noķert ar standarta mormiškām vai bļitkām, tad varat atslābt. Kaut kas jau būs, bet labāk ķert ar igauņos nopirktiem “cirvīšiem” ar nosaukumu “sihuka”. Visa sistēmas uzbūve sastāv no svina zābaka formas lējuma ar svaru līdz 30 gramiem. Augšpusē ir pavadiņa 30 centimetru attālumā no “cirvīša”, un pavadiņā aptuveni 15 centimetru garumā ir iesieta “mušiņa”. Tas arī viss.
Liepājā, Tirdzniecības kanālā, velk stintes (salakas). Velk ne pa jokam. Dienas laikā 10 kilogramu ir sīkums. Tiklīdz sistēma ir uz gultnes, tā pietiek ar 3 — 5 sekundēm, un zivs ir galā. Tas pats notiek arī Ventspilī, bet te nāk klāt vēl jūras asari. Vai nepieciešams zināt to svaru? Brauciet, nenožēlosiet! Turpat ir arī vimbas.
Daugavā breksis sāk pacelt savu galvu, lai vai kā, bet tuvojas pavasaris.
Pierīgas Baltezeros var iegūt ļoti labus pliču lomus, un tie, kam interesē kauli un āda, var droši mesties šo zivju medībās. Kotletēm iznāks.
Nesen pabijām un uzņēmām kārtējo TV raidījumu ar jauno nosaukumu “Makšķerējam ar Olti”. Pabijām Kāla ezerā. Ļoti skaista rauda, bet ņem tikai rīta agrumā. Milzīgi asari, kas šajā reizē gan nepadevās. Māris, katru nedēļu esot šī ezera tuvumā, izvelk pa vairākiem skaistiem asariem, kuru svars svārstās no 500 gramiem līdz 1,3 kilogramiem. Turklāt šādas copes nav vienas dienas laikā. Galvenais sameklēt dziļuma kantis vai paugurus. Darbs pacietīgs, bet atalgojas.
Vēl nav pabeigta pieteikšanās Latvijas zemledus makšķerēšanas čempionātam. Visiem vārti ir vaļā.
Lai jums ne asakas, un esiet prātīgi uz ledus!
