Dzelzs jākaļ, kamēr karsta — iespējams, pēc šī principa rīkojusies “Saskaņas centra” frakcija, kura pēc referenduma nekavējoties iesniegusi Saeimā priekšlikumu noteikt pareizticīgo Ziemassvētkus 7. janvārī par svētku dienu.
Šis priekšlikums gan nav nekāds jaunums — Saeimas opozīcija ierosina noteikt pareizticīgo Ziemassvētkus par svinamu dienu gandrīz katru gadu, bet līdz šim parlamenta vairākums to allaž ir noraidījis.
Šo ierosinājumu Saeimā pagaidām atbalsta tikai Zaļo un Zemnieku savienība, “Vienotība” ir pret, bet Nacionālā apvienība tā vietā varētu rosināt brīvdienu Lāčplēša dienā. Savukārt Zatlera reformu partija nākusi klajā ar pavisam jaunu ideju, tā teikt, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, proti, tā apņēmusies kā alternatīvu iesniegt grozījumus Darba likumā, kas katram paredzētu vienu papildu brīvdienu gadā, ko darba ņēmējs varētu izmantot pēc reliģiskajiem vai ģimenes ieskatiem.
Visa civilizētā pasaule Ziemassvētkus svin pēc Rietumu kalendāra — gan luterāņi, gan katoļi. Ja Latvija noteiktu, ka 7. janvāris ir brīvdiena, lai atzīmētu pareizticīgo Ziemassvētkus, mēs tāda būtu vienīgā valsts Eiropas Savienībā. Par svinamu dienu trūkumu īpaši nevaram sūdzēties: mums un lietuviešiem to ir 14, bet igauņiem — 10. Ja runājam par brīvdienām reliģiskos svētkos, tad, manuprāt, tāda pirmām kārtām pienāktos katoļiem, kad 15. augustā Aglonā svin Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus. Turklāt, pēc statistikas datiem, Latvijā ir 420 tūkstošu katoļticīgo, bet pareizticīgo — 370 tūkstošu.
Valsts prezidents Andris Bērziņš uzskata, ka pareizticīgo Ziemassvētki būtu nosakāmi par svinamu dienu, un arī premjers Valdis Dombrovskis šo ideju kategoriski nenoraida, bet uzskata, ka vispirms šis jautājums pamatīgi jāizdiskutē. Šāda nostāja vairāk gan atgādina sasirgšanu ar latviešu senseno slimību — muguras locīšanas kaiti, jo patiesībā jau runa nav par pareizticīgo Ziemassvētkiem, bet par padevīgu pakļaušanos “Saskaņas centra” šantāžai. Sak, ka tik atkal kaut kas nenotiek un krievi nesāk vākt parakstus vēl kādam referendumam! Taču pārlieku liela tolerance visur un vienmēr ir bīstama valsts pastāvēšanai.
