Kad dodos uz Iršu pagasta “Rūķīšiem”, lai satiktu Edgaru Biti, zinu vien to, ka viņa aizraušanās ir puķu selekcionēšana. Pēc sarunas rodas izjūta, ka viss, ko Edgars dara, ir viņa vaļasprieks — gan darbs dārzā, gan vīna darīšana, gan biškopība. Ar prieku un vieglumu Edgars stāsta par savu ikdienu, kas piepildīta ar viņam tīkamām lietām.
Sāk ar piecām
— Kā aizrāvāties ar puķu selekcionēšanu?
— Interese radās bērnībā, bet pusaudža vecumā sāku darboties nopietnāk. Lasīju žurnālos, grāmatās, kas un kā jādara. Atceros pirmo neveiksmi — ievācu liliju sēklas, izklāju uz galda žāvēties. Vienu dienu skatos — no sēklām ne vēsts. Liliju sēklas ir tik vieglas, ka tās aizpūš mazākā vēsma. Tagad manā dārzā ir lilijas, Sibīrijas īrisi, peonijas, hostas, dienziedes. Sākumā bija piecas dienziežu šķirnes. Nebija jau nekādas izcilās, krustoju, un izdīga 35 sējeņi. Un tikai viens no tiem izdevās pavisam atšķirīgs. Bet tas bija īstais dopings! Nu jau man ir ap simt dienziežu šķirņu. Sākumā dobes iekopu pie mājas, bet tagad savas puķes esmu pārcēlis aiz kalna, kas līdzās mājai.
— Vai darbs ar puķēm aizņem daudz laika?
— Pat ļoti, bet tas man sagādā prieku. Pamostoties, dzerot rīta kafiju, domās jau esmu dārzā. Es strādāju arī vecāku saimniecībā, darba pietiek, spēj tik visu paveikt. Pavasarī nezāles ātri spicē augšā “degunus”. Ar ravēšanu ir tā — ja to nedarītu, zustu kontakts, saikne ar puķēm.
Puķē ir kaut kas
vairāk
— Cilvēki nereti sarunājas ar augiem. Jūs arī runājat ar puķēm?
— Neesmu īpaši par to domājis… Laikam jau runāju, atceros, kādam sējenim, kas divus gadus nebija ziedējis, piedraudēju ar lāpstu. Grasījos jau rakt ārā, bet tad izlēmu atstāt. Sējenis “uztraucās” un uzziedēja. Nav jau tā, ka puķei ir tikai lapas, saknes un zieds. Puķē ir kaut kas vairāk.
— Ko darāt ziemā, kad dārzā nav jāstrādā?
— Ziema šogad tikai kādus divus mēnešus, un jau drīz būs pavasaris. Ziemā veicu sēklu apmaiņu, izvērtēju piedāvājumus katalogos, veidoju tādu kā savu puķu datubāzi ar fotogrāfijām, tas arī aizņem daudz laika. Man ir arī mājaslapa, ar tās starpniecību var mazliet ielūkoties manā dārzā, pasūtīt stādus. Bet, kā mēdz teikt, bilde ir kopija, labāk skatīties uz oriģinālu. Lilijas, kas jāsēj rudenī, ap šo laiku jāpārnes uz vēsāku vietu. Ir ziemcietes, kurām vajadzīgs aukstuma periods, lai tās pavasarī uzdīgtu. Visu laiku ir, ko darīt. Pavasara un vasaras darbu radītā prieka dopinga pietiek visai ziemai.
— Vai piedalāties arī izstādēs, gadatirgos?
— Jā, vairākas reizes gadā kaut kur dodos. Piedalos ikgadējā Ziedu ballē Rīgā, liliju izstādē Dabas muzejā, pērn Āzijas liliju grupā mana izaudzētā lilija ieguva pirmo vietu. “Stādu parādē” Jelgavā, piedāvājot paša augus, bija tā jokaini: pirms dažiem gadiem staigāju pa pils parku un pat neiedomājos, ka būšu “Stādu parādes” dalībnieks, nevis apmeklētājs. Salaspils nacionālajā botāniskajā dārzā ir stādu gadatirgi, turp vienmēr braucu.
Viens plus viens nav divi
— Pastāstiet par studiju laiku!
— Pēc pamatskolas devos uz Cēsīm apgūt mēbeļgaldnieka arodu. Bija dilemma — Bulduri vai Cēsis. Apjausmas, cik ļoti man mīļas puķes, tad vēl nebija. Tomēr neko nenožēloju, jo Cēsis ir ļoti skaista pilsēta ar īpašu auru. Jau ceļš aiz Ērgļiem, Vecpiebalgas… Posms līdz pat pilsētai ir īpašs. Cēsīs apguvu daudz interesantu un labu lietu. Skolā bija meistars cienījamos gados, mani fascinēja viņa gudrība, disciplīnas, kārtības un darba mīlestība. To visu viņš iemācīja mums. Man ļoti nepatika rasēt, tas bija ārprāts, tīrās mocības. Rasēšanas skolotāja Anna Malēja bija prasīga, tieša un stingra. Uz viņas lekcijām devos drebošu sirdi. Un vienā lekcijā skolotāja man jautāja: “Edgar, tu vari vienreiz saņemties? Kāpēc tu nevari uzrasēt tā, kā tev lieku?” un nolika līdzās vienu otram kursa labāko rasējumu un manējo. “Tevi vispār kaut kas interesē?” Atbildēju: “Jā, es labāk eju ar lāpstu dārzā un stādu puķes”. Kopš šīs sarunas izveidojās īpašas attiecības, jo izrādījās, ka arī skolotājai dārzs ļoti mīļš un tuvs, apmainījāmies arī ar augiem. Skolotājai ļoti patika delfīnijas, un, kad dārzā eju garām šīm puķēm, atceros rasēšanu.
Studijas turpināju Jelgavā. Pirmais gads Latvijas Lauksaimniecības universitātē bija grūts, man tur ļoti nepatika. Bet pēc tam… Eh, tagad ir tā: ja varētu, tad vēlreiz gribētu! Jelgavā man bija viedokļu nesakritība ar pasniedzējiem par kaut kādiem likumiem, noteikumiem, es paliku pie sava, strīdējos pretī. Esmu no tiem, kuri domā, ka viens plus viens nav divi.
— Izmantojat iespējas iemācīties kaut ko jaunu?
— Protams, to, kas patīk. Piemēram, jauniešu interešu centrā Cēsīs apguvu pīšanas prasmi. Kad ieraugu kādu pinumu, pilnīgi pirksti kņud, kā pašam gribētos kaut ko uzpīt. Taču visam vajag laiku — sagādāt materiālus, arī instrumentu. Bieži apmeklēju kursus. Ir pavisam citādi klausīties pieredzējuša praktiķa lekciju, nevis teorētiķa lasījumu. Izlasīt var daudz, bet es tomēr esmu pārliecināts, ka nav nekā labāka par praksi. Var jau ņemt gatavu recepti, bet rezultāts atkarīgs no tik daudz kā — paša darītāja, vietas, apstākļiem. Un vispār ir tā — jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt. Jo vairāk interešu, jo pasaule kļūst plašāka.
Vīnu dara radoši
— Vai jums ir vēl kāds vaļasprieks?
— Vīna darīšana no ogām un ziediem. Ērkšķogas, upenes, aronijas… Aroniju vīns ir fantastisks! Gaiļbiksītes, vīgriezes. Man garšo vīgriežu tēja un ļoti patīk arī vīgriežu vīns. Protams, vīnam un tējai garšas īpašības nav līdzīgas, bet tas īpašais aromāts! Vēl brīnišķīgs ir pieneņu vīns. Liekas — pienenes uzzied visā ķermenī, dvēselē, un pat tad, ja aiz loga ir sniegs, tik un tā tas šķiet kā ziedoša pieneņu pļava. Un tas nav pēc desmitās glāzītes, bet pēc pirmā malka vai tikai pasmaržojot šo aromātisko dzērienu. Vīni komerciālos nolūkos top pēc standartiem, ievērojot visus gatavošanas noteikumus, bet, gatavojot pats, varu būt radošs. Protams, arī veikalos var nopirkt izcili labu vīnu, tomēr paša vāktas ogas vai ziedi, kvalitatīva un rūpīga darīšana ir kaut kas cits.
— Kā iemācījāties gatavot vīnu? Vai kāds to ierādīja?
— Nē, es pats. Zināšanas ir visur apkārt, jāmāk paņemt. Internetā atrodu daudz informācijas. Esmu bijis arī kursos, dažādās vīna ražotnēs. Un kļūst žēl, kad redzu zaros labu ogu ražu, ko neizmanto, bet kas krīt zemē. Augi “izvelk” no zemes daudz no tā, ko cilvēkam vajag. Un, ja šos augus patīkama procesa rezultātā var pārvērst gardā vīnā, tējā, kāpēc ne? Jāizmanto, ko daba dod.
Kad neizdošanās nav iespējama
— Daudzi jaunieši izvēlas dzīvot un strādāt Rīgā, citās pilsētās vai dodas uz ārzemēm. Kāpēc palikāt laukos?
— Laukos mani, pirmkārt, noturēja puķes. Bet kas tad ir pilsētā? Tur cilvēks ir no tik daudz kā atkarīgs. Ja nav elektrības vai ūdens krānā, vai tramvaji nekursē, tad dzīve vienkārši apstājas. Laukos, tuvāk dabai, ir mierīgāk. Te ir brīvība.
— Nesen bija referendums par divvalodību. Vai tajā piedalījāties?
— Protams un balsoju “pret”. Esmu absolūts Latvijas patriots. Patiesībā šajā referendumā nebija runa par valodām. Tas bija tikai iegansts, lai radītu nesaskaņas cilvēku vidū. Ja cilvēki strādās, cienīs dzimto pusi, sakops laukus, zemi nepārdos kuram katram, tad būs labi. Manuprāt, Latvijas nākotne ir laukos.
— Jūs daudz strādājat, vai atliek laiks izklaidei? Varbūt dejojat, dziedat korī, ansamblī?
— Pašdarbība mani nevilina, bet man ļoti patīk balles. Žēl, ka tik reti tās rīko. Ir vietas, kur rīko lieliskas balles, piemēram, Jelgavas pilī. Tur ir ļoti jauka gaisotne. Esmu bijis daudzās ballēs, un man ir izveidojies savs vērtējums. Man nav vienalga, kā muzicē, svarīgi, lai ir skaisti un kvalitatīvi. Var just, ja mūziķis ieliek dziesmā sirdi, tad izdodas. Ja dara to, kas vislabāk iznāk, ko pārzina, kas patīk, tad neizdošanās nav iespējama. Bet ir daļa cilvēku, kam dziedāšana ir vienkārši darbs. Tad neskan.
— Vai jums ir kāds netikums?
— Lielākais netikums — man garšo saldumi. Ēdu lielos daudzumos, kaut kā jau veselība jābojā. Īpaši garšo grauzdētas kafijas pupiņas šokolādē.
Ziedu magnēts
— Daudziem puķu mīļotājiem sapņu zeme ir Holande. Arī jums?
— Viens no sapņiem noteikti ir Holande, Keukenhofa pavasarī. Vienmēr gatavojos aizbraukt, taču neiznāk. Bet, ja aizbrauktu, varbūt tā iepatiktos, ka negribētu atpakaļ. Kad gatavojos kaut kur doties, izpētu, vai konkrētajai vietai līdzās ir botāniskais dārzs vai kāda stādaudzētava. Varbūt nav labi, ka es tikai par puķēm? Vairāk vajag uz muzejiem? Sapņi ir, bet vienmēr, kad pienāk pavasaris, velk uz dārzu… Zinu, kad kurai puķei jāzied, un tas ir tik spēcīgs magnēts! Grūti aizbraukt, atslēgties. Dienu, divas, bet pēc tam, kad zini, ka dārzs zied… Vēl ir sapnis aizbraukt uz Mainavas salu, Bodenezeru, tur arī ir īsta paradīze. Un Šveices sniegotās kalnu virsotnes pavasarī, bet ir jau tepat aiz kalna dārzs, kurā arī gandrīz kā Šveices kalnos.
