Grieķijas dienvidaustrumos, pie pašas Turcijas robežas, ir Kosas sala. Tur pabija mazzalviete Astra Saveļjeva. Viņa brauca apciemot meitu, kura tur dzīvoja un strādāja par auklīti. Kosas salā pavadīts divpadsmit neaizmirstamu dienu.
Ceļojumā Astra devās kopā ar vīru. Ārzemēs pirms tam esot būts, bet uz Grieķiju, Atēnām, devās pirmo reizi. Grieķijā ļoti labi var saprasties krieviski. Tur ir daudz šīs tautas pārstāvju. Pēc četrdesmit grādu karstās vasaras reti kur varēja ieraudzīt zaļumu. Latviešiem Grieķijas septembra karstums — plus 30 grādu — šķita smacīgs, bet vietējie sūrojušies, ka kļūst vēsāks.
Grieķim aukstums, latvietim — karstums
Brauciens iegadījās laikā, kad Grieķijā plosījās meža ugunsgrēki. Skats pa lidmašīnas iluminatoru nebija no patīkamākajiem. Redzēt nevarēja neko, apkārt tikai dūmi. Tā bija tikai ap Atēnām, bet salā, kur dzīvoja Astras meita un kas ir tālu no galvaspilsētas burzmas, dzīve rit rāmi. Smaržo pēc jūras, svaiguma. Ap salu dzidrs jūras ūdens, un, lidmašīnai nolaižoties, varēja saskatīt jūras gultni.
Kosa ir apmēram 40 kilometru gara un 11 kilometru plata. No salas kuģī pa Egejas jūru divdesmit minūtēs var aizbraukt līdz Turcijai, latviešu iecienītam kūrortam Bodrumai. Bet arī Kosā bija daudz līdz šim neredzēta un nebaudīta, piemēram, karstie avoti jūras malā. Tajos var ieslīgt kā vannā, priecāties par skaistu saulrietu, jūru, kuru no avotiem atdala neliels akmeņu krāvums. Vietējie gan tērpušies biezākos kreklos, sakot, ka ir auksti, bet Astra ar vīru metās Egejas jūras viļņos.
Salas iedzīvotāji audzē kazas, un skaņa no katrai ragainei kaklā piekārtā zvana sākumā pārsteigusi. Astra domājusi, ka tuvojas kādam rituālam vai svētku gājienam. Vēlāk viens tāds zvaniņš atrasts un nu rotā Astras rakstāmgaldu Mazzalvē.
Citi salas iedzīvotāji audzē olīvkokus, govis, veic namdaru darbus, kā arī pelna no tūrisma. Vietējie ir arī naski zvejnieki un jūrā dodas mazās kā tupelītes laiviņās. Stipru vēju appūstā salā elektroenerģiju nodrošina vēja ģeneratori. Kalnos ved līkloču serpentīni, un ik pēc laika var piestāt mazā baznīciņā. Kosas salā pasaulē nācis arī slavenais sengrieķu ārsts un filozofs Hipokrāts.
Anīsa dzērienu
nepagaršo
Salas virszemi saraibinājušas daudzās apūdeņošanas caurules, kuras novadot ūdeni dārziem, siltumnīcām un laukiem. Lai arī dārzeņi un augļi audzēti turpat, lielākā daļa garšojot kā mākslīgi. Tikai granātāboli, kuri aug arī ceļmalās, ir daudz gardāki par Latvijā nopērkamajiem, tāpēc to apēsts ļoti daudz.
Ēdieni tur atšķiras no latviešiem ierastajiem. Vairāk augļu, zivju, vien gaļas ēdieni līdzīgi. Tavernās — grieķu kafejnīcās — pusdienās galdā liek lielas bļodas ar salātiem, gaļu, kartupeļiem. Ņem, cik gribi, nevis kā ierasts pie mums — atnes jau gatavu porciju. Līdz pat pulksten diviem dienā vīrieši dzer kafiju. Sievas tajā laikā strādā vai pieskata bērnus. Aktīvā dzīve salā sākas pēc diviem dienā un turpinās līdz pusnaktij. Grieķi smēķē ļoti daudz — gan vīrieši, gan sievietes, un tavernā, pie galda sēžoties, pirmo atnes pelnutrauku.
Viens no nacionālajiem dzērieniem ir no anīsa, kuru latvieši neriskēja dzert, bet albāņu nacionālo dzērienu gan nogaršoja. Esot kā mājās darīta dzimtenīte ar “kārtīgiem” grādiem. Šajās dienās nemanīja nevienu piedzērušu cilvēku. Tā vietā netikums — kas pie rokas un nevajadzīgs, to uz ielas — gan radījis sašutumu. Ejot pastaigā, labāk turēties tālāk no logiem un balkoniem un iet pa ielas vidu. Izmet tukšo taru, arbūzu, mandarīnu un citu augļu mizas.
Olīveļļa, kuru lieto visur, Astrai gan nepatikusi. Ja nu tikai kopā ar citronu sulu. Ar eksotisku ēdienu baudīšanu neaizrāvušies.
Vietējā veikalā, kura īpašniece esot krieviete, arī bijis pārsteigums — saldie sieriņi “Kārums”, “Laimas” zefīri un šokolāde.
Astoņas ielas ar
vienādu nosaukumu
Baudot sātīgas pusdienas, var samīļot pa kādam tavernas kaķim, kuri pieraduši pie apmeklētājiem un ielec klēpī. Tikpat, varētu teikt, bezkaunīgas ir tūristu barotās un pieradinātās kazas. Klēpī gan nekāpj, bet tavernā šad tad ienāk. Vietējiem uzdots jautājums — vai tas nav pretrunā ar sanitārajām normām? Tikai tad, ja par šādiem gadījumiem līdzīgā iestādē kā mūsu Pārtikas un veterinārais dienests nonāk sūdzības, situācijā iejaucas — teikuši vietējie.
Kaitinoša bijusi vietējo pārliekā atvērtība, pārspīlētā viesmīlība. Latviešu mentalitātei nepieņemama, bet to godam centušies izturēt. Tavernā, padzirdot, ka meitai ciemos atbraukuši vecāki, uzsaukts ēdiens un dzēriens. Salā nosvinēta arī Astras dzimšanas diena. Bet meita ieteikusi vietējiem īpaši neuzticēties, jo tūristus mēdz apkrāpt. Piemēram, taksists līdz galamērķim aizvedīs pa garāko ceļu. Zinot, ka vienā pilsētā var būt pat astoņas ielas ar vienādu nosaukumu, brauciens taksometrā var izvērsties par nepatīkamu piedzīvojumu.
Vai šādā vidē latvietis varētu iejusties un dzīvot? Astra teic, ka Latvija sagaidīja ar aukstumu, lietu un te pietrūka dienvidu dabas, siltuma. Aizbraukt vēlreiz gribētu, bet dzīvot gan nē. Vajag savu dārziņu ar īstu melnzemi, kur parakņāties. Arī meita, kaut salā nodzīvoja piecus gadus, nolēma atgriezties dzimtenē un tagad dzīvo Mazzalvē.
