Šonedēļ apaļu jubileju svin pļaviņiete Dzidra Stūre. Astoņdesmitās dzimšanas dienas priekšvakarā viņa teic: “Visgrūtāk pārdzīvot drūmo laiku līdz martam, kad zeme mostas un var strādāt dārzā. Tad no zemes atkal uzņemu jaunu enerģiju, un rodas spēks dzīvot.”
Izmitina
“apakšīrnieku”
Dzidras kundze mani sagaida savā mājiņā pašā Pļaviņu centrā, kas apsnigusi un ieputināta balta kā pasakā. Sarunājoties, liekas, te laiks rit lēnāk, straujais dzīves ritms, kam mums arvien jātiek līdzi, palicis aiz durvīm. Istabā tikko iekurtā krāsnī sprakšķ malka, siltumā uz spilvena saritinājies mājas “apakšīrnieks” — runcis Melnītis. Viņš te mājvietu radis no pagājušā gada novembra, kad iepriekšējie saimnieki kaķi atstājuši ceļmalā netālu no “Liepkalnu” ceptuves. “Kādu laiku viņš tur klīda, kamēr radiniece atveda pie manis. Joprojām vēl nevar tikt vaļā no lielajām iesnām, ko saķēris, šķauda vienā šķaudīšanā. Kaut kabatlakatiņu meklē!” teic jubilāre.
Īstena pļaviņiete
Dzidras kundze ir īstena pļaviņiete — te dzimusi un augusi, arī lielāko mūža daļu tepat nostrādājusi. “Toreiz bija juku laiki— klases apvienoja, programmu mainīja, un iznāca tā, ka 11. klasi beidzu jau divdesmit gadu vecumā. Ģimenes apstākļi bija tādi, ka studēt nevarēju, bet toreizējais Pļaviņu vidusskolas direktors mani uzrunāja — Valmieras pedagoģiskās skolas ceturtajā kursā trūkstot audzēkņu. “Tu taču varēsi gada laikā apgūt visu vielu?” viņš pārliecināti jautāja. Tā es nokļuvu Valmierā un gada laikā iemācījos to, ko pārējie apguva četros gados. Gāja grūti, priekšmetu bija daudz, pat klavierspēlē jākārto eksāmens. Līdz tam klavieres nebiju spēlējusi — iemācījos no galvas vienu dziesmu, nospēlēju un dabūju piecnieku, bet, līdzko izgāju pa durvīm, visu aizmirsu,” atceras jubilāre.
Kāzu jubileju
nesagaida
Pēc pedagoģiskās skolas beigšanas, 1953. gadā, jauno skolotāju norīkoja darbā Skaistkalnes vidusskolā, kur aizvadīti septiņi gadi, strādājusi arī Mežgaļu pamatskolā. Šajā laikā satika savu nākamo vīru Artūru, ar kuru kopā nodzīvoti teju 55 gadi. “Bijām ielūgti uz Pļaviņu novada domes rīkoto pieņemšanu pāriem, kuri kopā nodzīvojuši 50 un 55 gadus, taču vīrs nomira dažas dienas pirms tam,” teic jubilāre. 1960. gadā jaunā ģimene atnāca atpakaļ uz Pļaviņām, un Dzidras kundze par sākumskolas skolotāju Pļaviņās nostrādāja 33 gadus. Skolā izaudzinātas vairākas pļaviņiešu paaudzes — par to liecina jubilāres klašu albumi, piezīmes. Arī tagad teju katrs otrais uz ielas sastaptais pļaviņietis ir bijis Dzidras kundzes skolēns: “Sākumskolas skolotājiem ir viens no grūtākajiem darbiem — pie mums atnāk pavisam mazi bērni, kuri vēl neko neprot, jāmācās pilnīgi viss. Visgrūtāk, kamēr iemācījās lasīt, jo tolaik nebija prasības, ka, sākot skolas gaitas, bērniem jau tas jāprot, lasīšanu mācīja skolotājs. Lielākais gandarījums šajā darbā ir tas, ka četru gadu laikā tomēr izdodas daudz ko iemācīt. Iespēja visu laiku būt kopā ar bērniem laikam arī ir šīs profesijas vilinājums, kāpēc izvēlējos tajā strādāt visu mūžu,” domā jubilāre.
Sapratne rodas ar gadiem
Ģimenē izaudzināts dēls Sandris, ir divi mazdēli Agris un Dairis un mazmazmeitiņa Krista. Pļaviņās dzīvo arī divi jubilāres brāļi un māsa. “Satiekos arī ar bijušajām kolēģēm, kopā aizejam uz koncertiem un pasākumiem,” teic Dzidra Stūre.
Dzidras kundze atnes glītos sārtos vākos iekārtotu mapi — tajā ir visi viņas dzīves nozīmīgākie mirkļi astoņdesmit gadu garumā: bērnības fotogrāfijas, liecības un dokumenti, vīra vēstules pirms kāzām un uz dzemdību namu, dēla vēstules no dienesta, arī liels raksts par to, kas senioriem jāzina mūža otrajā pusē, par ko jubilāre pasmaida: “Tagad atceros māmiņu vecumdienās, atceros kaimiņienes, kuras mani aicināja ciemos, vēlējās aprunāties, bet, kad gāju uz veikalu, lūdza, lai atnesu maizes kukulīti. Toreiz dusmojos uz viņām: nu gan, pašas nevar pēc maizes aiziet, ūdens spaini vai malkas klēpīti ienest. Tolaik prātā nenāca, ka arī pašai kādreiz būs astoņdesmit un jutīšos tieši tāpat. Tagad esmu pārliecinājusies — vecus cilvēkus mēs varam saprast tikai tad, kad paši esam tikuši līdz šim slieksnim, bet līdz tam — nē,” pārliecināta jubilāre.
Drūmās domas
jāaizdzen
Garajā mūžā pļaviņiete radusi vairākas vērtīgas atziņas, viena no tām — cilvēkam visgrūtāk pārdzīvot tumšo laiku, kad ārā maz darāmā un daudz laika jāpavada istabā. “Galvenais — izturēt līdz martam, tad var sākt rušināties pa zemi un rast jaunu enerģiju un spēku. Par zemes brīnumainajām spējām esmu runājusi ar draudzenēm — tā tiešām noņem sliktās domas, nomāktību, un pēc darba dārzā kļūst daudz vieglāk. Kad drūmas domas nāk virsū kā liels, melns mākonis, jāiet ārā no mājas un jāatrod kāds grūtāks darbs. Kaut malka jākrauj, bet nedrīkst sēdēt uz vietas un slīgt depresijā. Tādos brīžos saplēšu skaliņus iekuram veselai nedēļai, ienesu vairāk malkas. Man saimniecības darbos daudz palīdz dēls, bet arī pati kaut ko gribu darīt, jo nedrīkst palaisties. Visu laiku jāstaigā, jākustas, iepriekš dienā centos nostaigāt vismaz trīs kilometrus. Vasarā simts metru gāju, simts skrēju, bet ziemā iznāk mazāk kustēties.”
Mierā jau
neliek!
Sarunājamies dzimšanas dienas priekšvakarā, un jubilāre teic: “Atklāti sakot, pirms dzimšanas dienām jūtos ļoti slikti. Jūtu tādu sasprindzinājumu, ir slikta pašsajūta, un jubilejas negaidu pacilātā noskaņojumā. Esmu lasījusi, ka ir tāda tipa cilvēki, neesmu vienīgā. Šādi esmu jutusies vienmēr, arī jaunībā. Kādu laiku pēc dzimšanas dienas šīs izjūtas pazūd kā nebijušas, tāpēc laikam man nepatīk arī lielas svinības, jo vienīgais, ko vēlos: lai mani šajā dienā liek mierā! Bet neliek jau! Arī tagad zinu — pie manis atnāks ģimene, kāda bijusī kolēģe, ieskries kāds skolēns.”
