Par to, ka mēs, latvieši, pamazām izmirstam, jo bērnu dzimst mazāk, nekā vajadzētu iedzīvotāju atražošanai, rakstīts daudz. Arī par to, ka valdībai beidzot lietas labā kaut kas jādara. Rosība it kā ir sākusies, tikai diemžēl visai teorētiska. Saeimas koalīcijas partiju sadarbības padome pirmdien konceptuāli atbalstīja nacionālās apvienības ieceri veidot Valsts dzimstības veicināšanas fondu.
Tajā darbotos labklājības ministre, pārstāvji no Finanšu, Veselības, Izglītības un zinātnes ministrijas, Pašvaldību savienības un piecām nevalstiskajām organizācijām. Nav gan vēl zināms, ar ko īsti šis fonds nodarbosies. Ieskicēta tikai fonda ieņēmumu struktūra — piektā daļa no uzņēmumu ziedotās summas sabiedriskā labuma organizācijām, par ko saņemta nodokļu atlaide. Pēc 2010. gada rādītājiem fonds tādējādi saņemtu 2,7 miljonus latu gadā. Labi. Nodibinām fondu, iekasējam naudu un tālāk? Kā to izlietos? Demogrāfiskās situācijas un dzimstības uzlabošanai — tās ir tikai frāzes, ne reāla rīcība. Man tas atgādina kāpšanu tribīnē un kvēlu aicināšanu vairoties. Nav gan dzirdēts, ka tas dotu jel kādus rezultātus. Pat mācītāju mudinājums no kanceles radīt vairāk bērnu lielākoties izskan kā sauciens tuksnesī, jo nav jau galvenā — pārliecības par nākotni un materiālās stabilitātes.
Lai kā negribētos, tomēr atkal jāpiemin Igaunijas piemērs — dažos gados mūsu kaimiņvalstī bērnu dzimstība krasi pieaugusi. Latvijas varasvīri un sievas to labi zina. Zina arī, kāpēc tā noticis — palielināti dažādi pabalsti, nodrošinātas vietas bērnudārzos, radītas vairākas priekšrocības ģimenēm ar bērniem. Bet Latvijā plāno iedarbināt represīvās sviras — piemēram, atkal ieviest bezbērnu nodokli kā padomju laikos. Un kādu nodokli maksās tie, kas darbojas ēnu ekonomikā vai kuriem vispār nav darba?
Pirms Ziemassvētkiem sazinājos ar kādu studiju biedreni, kura savlaik apprecējās ar igauni un joprojām dzīvo Tartu. Viņas dēla ģimenē tikko bija piedzimis ceturtais mazulis. Kaut arī ģimene nav nekāda “biezā”, viņi no savām skolotāju algām itin labi iztiek arī bez vecāsmātes finansiāla atbalsta, jo saņem lielus pabalstus, par bērnudārzu jāmaksā tikai puse summas, pusdienas skolā bērniem ir bez maksas, arī mūzikas skolu lielākās atvases var apmeklēt bez maksas, ir arī citi atvieglojumi. Pie tam valsts dzēsusi pusi kredīta par nopirkto kotedžu. Tāpēc arī izlēmuši dot dzīvību ceturtajam bērnam.
Mēs toties sākam no otra gala — ar fondu, biedrību, organizāciju dibināšanu, vispārējiem lēmumiem, ierobežojumiem. Nav vienīgi konkrētas darbības, kas stimulētu un pārliecinātu cilvēkus reproduktīvā vecumā veidot lielas ģimenes un darīt to nekavējoties.
