Kurš kaut reizi, esot muzejā, ir aizdomājies par to, kāds darbs ieguldīts ekspozīcijas tapšanā? Kādām zināšanām jābūt, lai veikums apmeklētājiem radītu gan vizuālu baudījumu, gan pastiprinātu interesi par eksponātiem? Īpaši jāpadomā par gados jaunākiem apmeklētājiem. Ar šo darbu lieliski tiek galā Ieva Lapiņa.
Dzimusi Skrīveros, bet kopš studiju laikiem dzīvo Rīgā. Ieva veidojusi ekspozīcijas Dabas, Kara un Medicīnas muzejā. Šomēnes dzimtajā pusē ir viņas darbu — izstāžu ierīkošanas darbu skiču, ilustrēto grāmatu un ilustrāciju oriģinālu, gleznu un zīmējumu — izstāde.
Skatītājam melot nedrīkst
— Vai jau bērnībā interesēja muzeji, vēsture?
— Varētu tā teikt. Kad mācījos 7. klasē, biju gide, kad lielie tūristu autobusi piestāja Skrīveros. Iemācījos fragmentus no “Sūnu ciema zēniem”, “Zaļās zemes”. Katru Upīša darbos aprakstīto Skrīveru apkārtnes vietu varēju parādīt dabā. Šīs zināšanas noderēja arī vēlāk. Kad manam bērnam, mācoties 6. klasē, par šo tēmu bija jāveido projekts, biju liela palīdze.
— Kurš bija pirmais lielais darbs muzejā?
— Ekspozīcija Kara muzejā 2002. gadā. Par Latvijas brīvvalsts laiku — 20. — 40. gadiem. Toties apjomīgākā noteikti ir paleontoloģijas ekspozīcija “Zemes un biosfēras evolūcija” Dabas muzejā. Tajā redzami dinozauri, aizvēsturiskas zivis, mamuti un citi zvēri.
— Ko ņemat vērā, plānojot ekspozīciju?
— Sākumā ir tukša telpa, kas jāpiepilda ar gaismu, skaņu, priekšmetiem, manekeniem, sienu gleznojumiem. Vispirms ir ideja, tad makets, pieteikums konkursam.
Mana koncepcija ir ieintriģēt. Lai skatītājs, ienākot zālē, redzētu tikai mazu daļu no kopējā. Ieejot plašā telpā, pārlaižot skatienu, ātri visu apskatot, nodomā, ka tas viņu nesaista, un aiziet. Sāku ar ieklausīšanos sevī. Ja man kas nepatiktu, arī es apgrieztos un tālāk neietu. Svarīga ir vizuālā informācija — ja veido apakšzemes tuneli vai aizvēsturiskus devona perioda atsegumus, tiem jāizskatās pēc iespējas līdzīgākiem dabā apskatāmajiem. Ja dinozaurs, tad tāds, lai vismaz aste un mute kustas. Darbs pie katra eksponāta notiek, konsultējoties ar zinātniekiem. Apmeklētāju vidū daudzi var būt bez pamatīgām zināšanām par redzamo, bet, ja gadās speciālists, kļūdas pamanītu. Šajā konkrētajā gadījumā katrai zvīņai jābūt dabiskā lielumā, ar īsto rakstu. Ekspozīcija tapa triju gadu garumā. Palīgā nāca arī meita un viņas kursabiedri — profesionāli tēlnieki.
Defekts par efektu
— Kas ir grūtākais šādā darbā?
— Ja izstādē uzmanība jāpievērš akmenim, kuram nav īpašas formas vai izmēra, jāliek lietā izdoma, kā šo necilo priekšmetu padarīt par apbrīnas objektu. Pasūtīju no Austrijas optisko šķiedru gaismas kabeļus, ieliku akmeni vidē, kādā tas bija dabā, kā arī klāt vēl zīmējumu, uzsverot vietu, kuru būtiski apskatīt, piemēram, smilšakmenī ieaugušu gliemežvāku.
Kara muzejā izveidotajam lielgabalam, ar kuru mazie muzeja apmeklētāji var šaut pa pretinieka nocietinājumiem, ir tik liela piekrišana, ka vienā brīdī programma “uzkārās” un pretinieks sāka atšaudīties. Lodes lidoja virzienā no pretinieka uz muzeja apmeklētāju. Labi, ka tās tikai virtuālas, ne īstas lodes.
Ja jaunie nevarētu muzejā “pagrābstīties”, viņiem būtu neinteresanti. Mūsdienās muzejs ar uzrakstiem “Rokām neaiztikt!” nevienu nepiesaistīs. Vajadzīgas viļņu mašīnas, kustīgi objekti, projekcijas. Nevar arī veidot pašmērķīgu dizainu, piemēram, izvēloties gaismas ķermeņus, kuri pēc pieciem gadiem būs vizuāli un morāli novecojuši. Galvenais ir saturs, un gaismas jāveido neuzkrītošas. Piemēram, ja gaismas ķermeņi iestrādāti koka baļķos, jo koks arī pirms simts un pēc simts gadiem būs koks.
Kara muzeja zālē, kurā var uzzināt par Otro pasaules karu, apmeklētāji uz metāla plāksnēm atstāja roku nospiedumus, tie ierūsēja un kļuva nevis par defektu, bet tieši otrādi. Arī viss ekspozīcijas koncepts balstās uz to, ka sākumā ieroči, metāls laistās, bet kara beigās viss ir sarūsējis, sagrauts. Tāds arī bija karš. Sākumā uz “urrā!”, beigās izkurtējis.
Bērnu grāmata arī pieaugušajiem
— Cik ilgi šādas ekspozīcijas kalpo?
— Dabas muzeja ekspozīcija iepriekš bija veidota 1956. gadā. Vidēji vienas ekspozīcijas mūžs ir 15 līdz 20 gadu.
— Vai darbs muzejos ir jūsu vienīgā nodarbošanās?
— 25 gadus nostrādāju par bērnu teātra scenogrāfi, un šis darbs ir līdzīgs tam, ko daru muzejā. Vēl viena aizraušanās, kura gan nav pārāk bieži, ir bērnu grāmatu ilustrēšana sadarbībā ar izdevniecību “Annele”. Veidojot izstādi Skrīveros, tajā izvietoju gan grāmatas, gan to ilustrāciju oriģinālus — lielformāta darbus, un bērniem līdz ar to ir interesanti salīdzināt grāmatā redzamo un pie sienas piekārto.
Grāmatu ilustrēšana ir interesanta arī ar to, ka zīmējumi bieži vien top dabā, piemēram, kā grāmatai “Braucam Rīgu lūkoties”. Gāju ielās, un kā tajā dienā tā māja, durvis, logs izskatījās, tā arī zīmēju. Tāpēc grāmata varētu būt interesanta ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Salīdzināšanai — kā izskatījās tolaik, un kas mainījies līdz šodienai.
Pārdošanai — tas ir garlaicīgi
— Vai esat mēģinājusi veidot māju, dzīvokļu interjeru?
— Ar privātajiem pasūtītājiem nesadarbojos. Muzejiem ir noteikts koncepts, kuru ievēro, un darba gaitā neko daudz nemaina, taču privātajiem pasūtītājiem idejas var bieži mainīties.
— Vai mākslinieka darbs ir dārgs?
— Krāsas nav īpaši dārgas, un tās, kuras var iegādāties Latvijā, ir labas kvalitātes. Audekls kaut ko maksā. Agrāk katrai gleznai pieskaņoja arī rāmi, bet tagad izstādēs pārsvarā ir gleznas bez rāmjiem. Gan līdzekļus taupot, gan ņemot vērā, ja darbu kāds iegādāsies, tad pircēja interjerā mākslinieka izvēlētais rāmis, iespējams, neiederēsies. Minimālisma interjeram cakains rāmis noteikti nav piemērots.
Tādus māksliniekus, kuri tikai gleznotu un ar to pelnītu, pat nepazīstu. Lai nopelnītu savam vaļaspriekam, jāstrādā, un visbiežāk tas ir kāds ar mākslu saistīts darbs — man tā ir scenogrāfija, radoši projekti vai kas cits. Vēlāk tas kļūst par dzīves galveno daļu, un gleznot varu tikai tad, kad visi pārējie darbi padarīti. Tad top mani bērnu portreti, zirgi vai kas cits, kādas tajā brīdī ir izjūtas.
Ja ar glezniecību grib pelnīt, pie tās jāstrādā kā pie tirgus produkta. Jāzina, kas cilvēkiem labāk patīk, ko biežāk pērk, un tas ir garlaicīgi. Tie tik un tā būs neregulārie ienākumi. Labāk dzīvot ar apziņu, ka konkrētā datumā būs alga, lai samaksātu rēķinus. Un pat tāds glezniecības dižgars kā Purvītis strādāja par pasniedzēju, bet mūsdienās viņa gleznas maksā tūkstošus. Tā tas tā bijis visos laikos.
Vajag “ambrāžas”
— Vai, esot Skrīveros, domājat par to, ko vizuāli būtu nepieciešams mainīt, lai šai vietai piesaistītu vairāk cilvēku?
— Lai Skrīveriem piesaistītu tūristus un vietējos iedzīvotājus, jāiegulda liela nauda. Ja skatās caur vēstures prizmu, tos varētu padarīt pievilcīgākus ar lielāku vērtību, bet, ja izvēlēsies modernizēt, tad apkārt jābūt skaistiem dabasskatiem. Skrīveros tādu diemžēl nav daudz. Nav nozīmes uzbūvēt kādu atpūtas kompleksu, ja nav koncepcijas, kādēļ to apmeklēt. Ja šī vieta būtu kā “Sūnu ciems” no Upīša darba “Sūnu ciema zēni”, kāpēc ne? Atbraucot to apskatīt, svarīgi būtu nodrošināt ēdināšanu, naktsmītnes. Ar Andreja Upīša māju, lai arī to atjaunotu, modernizētu, daudz jaunu apmeklētāju nepiesaistītu. Svarīgi, lai tajā notiktu pasākumi. Laba ekspozīcija vien ir par maz. Cilvēks atbrauks vienreiz, bet vai vēlēsies to redzēt otrreiz? Visticamāk, nē. Ja rīkotu koncertus un citas “ambrāžas”, tad arī jaunieši turp dotos. Arī veikalu īpašnieki zinātu, ka šajā dienā viņiem visus produktus izpirks, un tiem, kuri dod naktsmājas, vietas būtu aizņemtas. Pamazām veidotos infrastruktūra, vietējie nedomātu, kā tik ātrāk aizbraukt no Skrīveriem.
