Viendien Izabella mājās ieradās ar desmit klaipiem baltmaizes, jo pa ausu galam dzirdējusi, ka Latvijā notiks konkurss par augstāko piramīdu no maizes.
Kad izlasīja, ka balvā var laimēt kafijas automātu, tad pārdomāja — kur gan to liks, turklāt konkurss domāts uzņēmumiem, bet viņas darbavietā ēšanas ziņā nekāds kolektīvisma gars nevalda — visas uz pavasari grib notievēt un grauž tik rupjmaizes garoziņas. Ja Izabella nepiedalās šajā konkursā, tas nenozīmē, ka viņa atsakās no piedalīšanās kādā citā. Un tie jau ir viens par otru trakāki. Piemēram, tagad viņa grib piedalīties konkursā, lai pārspētu pasaules sarunu rekordu. Līdz šim tas bijis 43 stundas, bet Izabella teic, ka tas neesot nekas īpašs. Viņa varot runāt vēl ilgāk. Galvenais, uzvarētājam solot 3 tūkstošus latu. Esot tik jāizdomā sarunu tēmas. Ik pēc stundas varot ieturēt 5 minūšu pauzi. Izabellai tas esot par daudz. Pietikšot ar minūti.
Nevaru saprast, vai man laist Izabellu uz to konkursu vai ne. Kaut kā dīvaini iznāk. Man vairāk nekā pusgadu sūri grūti jāstrādā, lai nopelnītu trīs tūkstošus, bet Izabella ar tukšu runāšanu to grib gūt nepilnās divas diennaktīs.
