“Vajadzīgi celtnieki Norvēģijā. Darbs ar silikonu. Tālr…”. Izlasījusi šo sludinājumu, kas piestiprināts pie ziņojumu dēļa, atcerējos, ka nesen uz Norvēģiju pāris mēnešu pastrādāt celtniecībā devās arī kāds mans paziņa. Nolēmu uzzināt, kā viņam tur veicies.
Vienojas mutiski
Dainis (vārds mainīts) labprāt pastāstīja pieredzēto, lai arī viņam diemžēl bija klājies visai drūmi. “Tikai nepinieties ar latviešiem, kuri tur it kā vada darbus — “piekāsīs”!” saka Dainis. Viņu šai avantūrai pierunāja radinieks, kurš bija strādājis kādā būvfirmā un ļoti labi pelnījis. Šī firma apvienojās ar citu, un tai nu atkal bija vajadzīgi strādnieki. Mutiski vienojoties ar priekšniecību tepat Rīgā, darbs nelicies pārāk sarežģīts — vienu paneļu māju vajadzējis noklāt ar rīģipsi. No instrumentiem ieteica paņemt līdzi āmuru. Darba sākumā solīja izmaksāt arī avansu dzīvošanai. Un tā, cerību spārnoti, četri latvieši devās lielajā peļņā.
Apjoms pieaug
Taču mutiskā vienošanās ir viens, bet realitāte — pavisam kas cits. Solījumi kā rīta rasa ātri vien pagaisa pēc viesstrādnieku ierašanās Norvēģijā.
Objekts bija 1500 kilometru attālumā no Oslo. Solītās vienas mājas vietā darbs bija trijās. Arī darba apjoms pieauga vairākkārt. Dainis saka: par to summu, ko solīja, un darbu apjomu, ko pēc tam pieprasīja, pat Latvijā nebūtu, kas strādā. Bija solīts atvest arī materiālus, lai varētu kārtīgi strādāt, taču pēc mēneša, kad viesstrādnieki devās prom, tos tā arī nesagaidīja. Lai varētu strādāt objektā, vajadzēja iegādāties īpašu apģērbu. Darba instrumentu praktiski nebija, taču, lai tos nopirktu, nebija naudas, jo cenas, rēķinot latos, fantastiskas.
Dainis stāsta, ka viņiem nav bijis arī darbu vadītāja, būtībā paši bijuši sev priekšnieki.
Maltītei ķer zivis
Objektā strādājušas kādas četras brigādes. Norvēģi izcēlušies ar īpašu slinkumu — kur gan viņiem steigties, jo maksāja taču par darba stundām, un tās nedrīkstēja pārstrādāt. Oficiāli viņi mazāk par minimālo samaksu (ap 10 latu stundā) nedrīkstēja saņemt. Taču latviešu brigādei bija gabaldarba samaksa, un viņi strādāja arī sestdienās un svētdienās. Ko gan bija darīt? Naudas nav, solīto avansu izmaksāja tikai trešās nedēļas beigās, nopirkt neko nevarēja, tā arī dzīvojuši pusbadā. Labi, ka 300 metru attālumā bija jūra, maltītei ķēra zivis. Pirms viņiem iekšdarbus mājiņā bija veikusi cita brigāde. Pēc padarītā varēja secināt, ka viņi nebija ņēmuši vērā materiālu limitu, tāpēc ļoti izšķērdīgi dzīvojuši — daļa materiālu bija izmesti būvgružos, un Dainis ar kolēģiem tos vilka no kaudzes ārā.
Priekšrocība —
valodu zināšanas
Tie, kuri strādājuši pie norvēģiem, patiešām labi pelnījuši — trīs līdz četrus tūkstošus. Taču tikt tajās brigādēs nav tik vienkārši — ja nav pazīšanās un neproti runāt angliski, tad par darbu tur nav ko sapņot. Protams, liela priekšrocība ir tiem, kuri zina norvēģu valodu — viņi var tikt priekšniekos un nodarboties ar sagādi.
Lai gan brauciens un dzīvošana viesstrādniekiem bija apsolīta bez maksas, taču tomēr atrēķināja, un rezultātā Dainis, kurš strādāja arī brīvdienās, par mēnesi darba Norvēģijā nopelnīja 50 latu…
Smags “biezums”
Saka — viss dzīvē notiek tā, kā tam jānotiek, un katrs notikums mūsu dzīvē ir kā ceļa zīme. Arī Dainis uzskata, ka viņam brauciens uz Norvēģiju bija dzīves mācību stunda, jo līdz tam viņa kvēlākā vēlēšanās bijusi aizbraukt uz ārzemēm un sapelnīt daudz naudas. Tagad Dainis saka: “Cilvēks, kuram darba instruments ir tikai rokas, to pašu labklājību var nopelnīt arī te, Latvijā. Jā, ārzemēs nopelnītā nauda bieži vien ir lielāka, bet par kādu cenu? Viesstrādnieki vienkārši tur tā netērējas, jo dzīvo nožēlojamās pažobelēs un pārtiek no pārtikas precēm, ko vakaros izliek pie veikaliem (mums pat šīs “priekšrocības” nebija). Tā tiešām var ieekonomēt, dažos mēnešos sakrāt pāris tūkstošu un tēlot “biezos”, bet tas “biezums” nāk ļoti smagi. Es jau arī Latvijā ekonomējot varētu dzīvot zaļi. Te nauda tērējas citādi. Ja gribētu normāli dzīvot Norvēģijā, tur ar tūkstoš latiem tu esi nabags. Pie mums dzīvošana tomēr ir daudz lētāka.
Manuprāt, zaļi ārzemēs var dzīvot tie, kas brauc strādāt “ar galvu” un labi zina valodu. Viņi tur nebūs “baltie nēģeri”, kuriem nekad nav labi gājis.”
***
Nesen Daini kāds draugs atkal aicināja darbā uz ārzemēm. Viņš atteicās. “Es jau reiz biju darba tūrists, pietiek!” viņš saka.
