No februāra stājušies spēkā jaunie Veselības ministrijas noteikumi, kas paredz ģimenes ārstiem izrakstīt vislētāko medikamentu. Jaunās prasības noteic, ka, slimniekam pirmajā reizē saņemot valsts apmaksātās zāles, ārstam receptē jānorāda zāļu vispārīgais, nevis konkrētais nosaukums. Aptiekā pacientam jāizsniedz lētākās šī nosaukuma zāles. Ja tās nepalīdz, ārsts drīkst izrakstīt nākamo lētāko attiecīgā vispārīgā nosaukuma medikamentu.
Iepriekš vairāki medikamenti varēja būt lētākie, un ārstam bija lielāka izvēles brīvība, kuru no tiem izrakstīt, bet tagad tāds ir tikai viens, valsts noteikts. Tiem pacientiem, kuri kādas zāles sāka lietot pirms 1. februāra, izmaiņu nebūs, bet tiem, kuri pirmo recepti saņem pēc šī datuma, sākumā būs jāpērk tikai lētākās.
Vajadzība pēc šādas prasības radusies, lai ietaupītu valsts naudu — 1,7 miljonus latu gadā. Valsts 600 zālēm apņēmusies kompensēt vairāk kā trešdaļu no to cenas. Diemžēl jau pirmajās nedēļās aptiekās nav pietiekami daudz lētāko medikamentu un pacienti netiek pie šīm zālēm. Veselības ministrija gan pieprasījusi Veselības inspekcijai iesniegt to zāļu nosaukumus, kuri iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā, bet aptiekās to nav.
Vai šāda Veselības ministrijas rīcība ir vispār atbalstāma? Speciālisti teic, ka tā nav valsts kompetence. Valsts nav ārsts, un izlemt, ar kādām metodēm ārstēt katru konkrētu slimnieku, ir pārdroši. Daiga Kancāne, “Ģimenes aptiekas 57” Aizkrauklē vadītāja, teic, ka šajās divās nedēļās, kopš jaunie noteikumi stājušies spēkā, aptiekā nav bijis neviena gadījuma, kad pircējam jāatsaka tādēļ, ka zāļu nav pārdošanā. Ja arī šāda problēma rastos, diennakts laikā zāļu lieltirgotāji nepieciešamo medikamentu atvestu. Stājoties spēkā jaunajiem noteikumiem, lieltirgotavas gan nav paspējušas “noreaģēt” un zāles iepirkt. Tādā gadījumā līdz ražotāja piegādēm gaidīt nāktos mēnesi. Vai pieņēmums — lētāks ir sliktāks — jāattiecina arī uz zālēm? Farmaceites viedoklis šajā jautājumā ir pretējs, sakot, ka zāļu cena atkarīga no tā, vai tajās ietilpstošās vielas ir kāda konkrēta ražotāja monopols. Kad unikālās ražošanas tiesības beidzas, šo vielu lieto arī citi zāļu ražotāji un medikamenta izmaksas samazinās.
Dzīvē gan tas izskatās citādi — pēc valsts eksperimenta ar cilvēkiem un naudas taupīšanas uz veselības rēķina. Vai 1,7 miljoni latu ir daudz vai maz? Vai būs lētāk, ja ieilgušas vienu zāļu lietošanas dēļ nāksies lietot daudz sarežģītākas ārstēšanas metodes?
