Artūrs Belovs jau vairākus gadus ir cītīgs Aizkraukles bibliotēkas bērnu literatūras nodaļas apmeklētājs un īstas zēnu literatūras aizrautīgs cienītājs.
“Kāds tiek apsūdzēts neģēlīgā noziegumā. Zvērināto (kuru vidū esat arī jūs) uzdevums ir iedziļināties pierādījumos un secināt, vai apsūdzētais ir vainīgs vai nē. Apsver liecinieku ziņojumus un pierādījumus! Mēģini saskatīt kopsakarības un beigās izlem apsūdzētā likteni!” Tā vien liekas, ka lasām diplomētam vai vismaz topošam juristam domātu tekstu. Bet tā ir tikai šķietamība. Lasot Konrāda Haja “Lielo detektīvmīklu grāmatu” un liekot lietā loģiku, kopā ar prātnieku Tomasu Stenviku pie atrisinājuma cenšas nonākt 6. klases skolēns Artūrs Belovs, Aizkraukles bibliotēkas bērnu literatūras nodaļas apmeklētājs. Artūru jau vairākus gadus esam iepazinuši kā īstas zēnu literatūras aizrautīgu cienītāju. Par to arī saruna.
— Tavā lasītāja kontā vesels birums piedzīvojumu un detektīvliteratūras — Edgara Alana Po, Malaszemes un Spaidervīka hronikas, dučiem Tomasa Brezina un Toma Stouna tīņiem domāto bestselleru. Ko tu lasi pašlaik?
— Pašlaik lasu Thilo grāmatas — “Delfīnu salas noslēpumi” un “Senās Romas gūstā”. Uzzinu arī daudz skolai noderīgu faktu. Patīk arī izzinoša satura darbi, piemēram, Aijas Britālas “Visuma pasakas un mīklas”. Elpu aizraujošs ir Sahāra Luīsa stāsts “Bedres”. Patīk arī jautras, viegli lasāmas grāmatas, piemēram, kā šobrīd visvairāk pieprasītā “Grega dienasgrāmata”. Ja iznāk, noskatos izlasīto darbu ekranizējumus.
— Kas tev šķiet īpašs šajos darbos? Vai tikai saistošais sižets?
— Nebūt nē. Tāpat kā “Lielajā detektīvmīklu grāmatā”, sevi iztēlojos izlasīto notikumu virpulī un ar pierādījumu analīzi cenšos noslēpumus uzminēt ātrāk nekā grāmatas varonis. Konrāds Hajs nav “viegli pieveicams” autors, bet dažreiz man tas izdodas.
— Tad jau tieši loģiskā domāšana ir tava stiprā puse! Varbūt esi labs matemātiķis un spēlē šahu?
— Tā nevarētu teikt. Jā, ar tēti spēlēju šahu. Matemātikā “turos” uz 7 ballēm. Mana stiprā puse tomēr ir literatūra. Tur man vienmēr stabils astoņnieks. Mums Koknesē ir lieliska literatūras skolotāja Evita Užule.
— Tātad dzīvo Aizkrauklē, bet mācies Kokneses vidusskolā. Daudz lasi arī obligāto literatūru?
— Lasu arī to. Pašlaik — Andreja Upīša “Sūnu ciema zēnus”. Bet skolotāja domāšanas attīstīšanai uzdod rakstīt interesantus sacerējumus. Varam izvēlēties pašu izraudzītās grāmatas. Mums liek arī daudz stāstīt.
— Vai agri sāki lasīt?
— Jau kopš 1. klases. Lasīju dažādu tautu pasakas. Enciklopēdijas man uzdāvināja Skrīveru radi. Izlasīju Ēriha Kestnera grāmatu “Emīls un Berlīnes zēni”, un tā laikam radās vajadzība pēc detektīviem.
— Tu daudz lasi arī krievu valodā.
— Jā. Ar tēti mājās sarunājos šajā valodā.
— Vai izlasītajās grāmatās esi arī vīlies?
— Un kā vēl! Izlasīju daudz slavētos “Karību jūras pirātus”. Nekā īpaša! Viduvēja grāmata. “Miskastes bērns” tāpat. Toties Brezīna “Pērkona templī” un citas izlasīju divreiz.
— Tev ir arī kāds cits vaļasprieks? Varbūt jau sapņo par nākamo profesiju?
— Dažreiz Koknesē spēlēju basketbolu. Par profesiju vēl tikai domāšu.
— Un kā tad ar tīņu aizraušanās objektu — internetu?
— Reti. Internetu mājās izmantoju, pārsvarā gatavojoties mācību stundām. Citādi — tukša laika nosišana. To labāk veltu lasīšanai.
