Zigfrīda Ozoliņa ir rīdziniece, kas degusi tramvajā, sargājusi barikādes, zemessardzē dienējusi Spilvē un Ādažos, lēkusi ar izpletni, bet vissvarīgākais — viņa ir īsta Latvijas patriote. Jau vairākus gadus kopā ar vīru dzīvo pašu celtā mājā Neretā un tagad sevi sauc par neretieti.
Runājam ar viņu ģimenes mājās, un saimniecei laiku pa laikam klēpī ierāpjas suns Jancis.
Satiekas tramvaja galapunktā
— Teicāt, ka jūsu dzīvē liela nozīme ir vīram Ģirtam. Kur ar viņu iepazināties?
— Šī ir mana otrā laulība, arī pirmais vīrs bija Ģirts, izšķīros, tādēļ attiecībās biju piesardzīga. Ar tagadējo Ģirtu iepazinos 1989. gadā Rīgā, 6. tramvaja galapunktā.
Te Ģirts iebilst: “Nekā! Mēs iepazināmies Tautas frontes kongresā! Es tur biju kā fotokluba “Gamma” fotogrāfs.”
Zigfrīda: — Tad es tevi biju jau piemirsusi. Es biju tramvaja galapunkta dispečere, un Ģirts pārdošanai atveda kalendārus. Aicināja mani uz randiņu, bet es atteicu. Pēc tam to nožēloju un ļoti gaidīju, ka viņš man piezvanīs. Tomēr piezvanīja! Kad viņu beidzot pēc divām nedēļām satiku, pati atzinos mīlestībā. Viņš ir mans Vanadziņš.
— Kāpēc Vanadziņš?
— Kad iepazināmies, Ģirts no sānskata atgādināja vanadziņu. Tomēr šim vārdam viņš ne vienmēr atsaucas. Tad skaļi saku: “Virsleitnanta kungs!”, un reakcija ir zibenīga: “Klausos!”. Armijas disciplīnu viņš nevar aizmirst. Smejos, ka Ģirts ir labākais “spiegs” Latvijā — tagad atvaļināts virsleitnants, bet kādreiz strādājis izlūkošanas pārvaldē.
— Ar ko Ģirts tā piesaistīja?
— Viņš ir ļoti inteliģents, uz viņu var paļauties — plecs ir stingrs kā klints. Man patika viņa kaklasaite un nopietnība. Mācēja fotografēt. Mīlestību nevar aprakstīt, tās ir izjūtas. Ja satiekas radniecīgas dvēseles, galvenais, lai otrs būtu blakus, bez viņa ir tukšums. Mīlestība ir rūgti skumja, tā nav salda.
— Kāpēc tā?
— Jo ikdienas gaitās uz kādu laiku ir jāšķiras.
“Mūs līdzināja
muzejā”
— Vai laulājāties baznīcā?
— Mēs nelaulājāmies, vedēji mūs 2001. gadā līdzināja Brīvdabas muzejā pēc senlatviešu tradīcijām. Bijām tautastērpos, vedējtēvs Dailis Rijnieks turēja zobenu, mijām gredzenus. Viņš skandēja tautasdziesmu: “Ej, Dieviņi, tu pa priekšu/Ar aso zobentiņu,/Es tavās pēdiņās/Ar balto dvēselīti”. Pēc tam noformējām dokumentus Neretas dzimtsarakstu nodaļā.
— Līdzināt — ko tas nozīmē?
— Abi ir vienā līmenī, neviens nav ne pārāks, ne zemāks. Ģimenē nav padotības kā armijā, abi ir līdzvērtīgi partneri un viens bez otra nevar iztikt.
— Vai nekad nestrīdaties?
— Ja pāris apgalvo, ka nekad nestrīdas, tad viens no viņiem ir gļēvs. Labāk lai ir strīdi, jo tas nozīmē, ka savs viedoklis ir katram. Viedokļus vajag apspriest, izdiskutēt. Mūsu ģimenes stiprums ir godīgums un atklātība. Ja neesi godīgs, nevari veidot stipru ģimeni.
Modina un dzied
— Kur iepazināt senlatviskās tradīcijas?
— Latvisko garu man ieaudzināja māte, bet Rīgā, Latviešu biedrības namā — “Māmuļā”, latviskās tradīcijas un dzīvesziņu iepazinu tuvāk, satiku Tomariņu Kārli, kurš uzaicināja uz dievturu draudzi “Sidrabene”. Rītos eju nevis kurināt plīti vai krāsni, bet modināt guntiņu. Ar guntiņu ir draudzīgi jāsadzīvo, tad tā dara tikai labus darbus. Dziedu: “Dedzi, dedzi, guntiņa,/Ziemas rītā vēsā,/Sildi manas rociņas,/Sildi dvēsli arī!”. Un tad guntiņa ir kā pieradināta. Ledusskapi saucu par pingvīniņu, bet plīts ir vecīte. Dārzā vasarā izravēju zāli, bet NEzāles — sīpolus, burkānus un citus — atstāju. Patīk domāt, kāpēc lietas sauc tā un ne citādi un vai ir pareizi, kā mēs tās saucam. Ja nav pareizi, saucu pa savam.
— Varbūt sacerat arī dzejoļus?
— Jā, to man ir daudz. Esmu rakstījusi savam priekam, mūsu ģimenes draugs Haralds Puriņš ir komponējis arī mūziku. Gribat dzirdēt? (Un Zigfrīda mobilajā tālrunī atskaņo patriotisku dziesmu ar saviem vārdiem.)
Pie vienas plintes
— Kā nokļuvāt zemessardzē?
— Tas ir vīra nopelns, pateicoties viņam, ieguvu arī autovadītājas apliecību. Augusta puča laikā sēdējām pie vienas plintes — kad sargājām Saeimu, mums ieroču nebija. Ģirts atnesa savu medību divstobreni, parādīja, kas jāspiež, bet ieroci lietot nevajadzēja. Tautas frontes laikā kļuvu par valdības ēkas ārējās apsardzes vadītāju, biju arī Tautas frontes aizsardzības darba grupā. Man patika režīms, stingrā kārtība, visu vajadzēja izplānot. Pie kārtības mani bija pieradinājusi māte — visam bija jābūt noliktam savā vietā. Kādu laiku strādāju zemessardzes štāba personāldaļā, izveidoju 14. bataljona kodolu. Vēlāk nokļuvu Spilves lidlaukā, biju vada komandiera amata izpildītāja, lēcām arī ar izpletni.
— Cik reižu lēcāt?
— 17 reižu. No tāda augstuma man nav bail, toties ir bail atrakciju parkā nošļūkt pa reni.
— Kā tā?
— Laikam tāpēc, ka divreiz esmu slīkusi. Pirmoreiz, kad mācījos 4. klasē. Mēs, bērni, nolēmām pa ezeru vai dīķi, īsti neatceros, braukt koka laivā, taču tā bija caura. Kāds pieaugušais mūs izglāba. Otro reizi slīku, kad mācījos peldēt.
— Teicāt, ka esat strādājusi arī Ādažos.
— Tur biju apmācību virsniece — vadīju karavīru mācības, rakstīju programmu, metodiku — kā karavīrus apmācīt, novērtēt, kontrolēt, noformēju dokumentus.
Anglijā “dresē”
garneles
— Kāpēc nolēmāt pārcelties uz Neretu?
— Rīgā dzīvojām manā vienistabas dzīvoklī, bet tur bija ļoti šauri, tomēr katram ģimenē vajag savu stūrīti. Kad biju jau izdienas pensijā, pārdevu Rīgas dzīvokli, bet vīrs pārdeva vērtīgu gleznu, tā ieguvām naudu mājas celtniecībai, tomēr ar to nepietika, tādēļ vīrs pārdeva arī kokus no sava Neretas meža. Anglijā pastrādāju par garneļu “dresētāju”, lai varētu bankai atdot naudu par Rīgas dzīvokļa remontu.
— Kas tas par arodu?
— Strādāju garneļu cehā. Kolektīvs bija ļoti labs, draudzīgs. Anglijā nokļuvu vēl vienu reizi, jo atkal steidzami vajadzēja naudu. Taču tad mani piemānīja, solīto darbu nedabūju. Piedāvāja afroamerikāņu ģimenē strādāt par aukli — rūpējos par garīgi slimu bērnu, taču ilgāk par pusotru mēnesi neizturēju un atgriezos Latvijā.
Aizdegas vadītāja kabīne
— Iepriekš teicāt, ka Rīgas dzīvokļa iegūšana arī ir ievērības cienīgs stāsts.
— 1986. gadā biju tramvaja vadītāja un tehnisku iemeslu dēļ aizdegās mana kabīne — bija nepareizi savienoti vadi. Tas bija kā mazas atombumbas sprādziens — man uz pleciem uzkrita apdeguši vadi, viss gāja pa gaisu. Aizdegās apģērbs. Gribēju skriet uz skvēru un vārtīties pa zāli, lai liesmas apdzēstu, taču cilvēki domāja, ka esmu sajukusi prātā, un nelaida. Man apdega mugura un mati, divas dienas gulēju reanimācijā. Lai es vainīgos darbiniekus un priekšniecību nesūdzētu tiesā, man piedāvāja dzīvokli. Piekritu — vismaz taustāma lieta. Kāds labums man būtu no tiesas prāvas? Nekāds.
Nereta kļūst par
galvaspilsētu
— Cik ilgi jau dzīvojat Neretā?
— Kopš 2008. gada. Māju uzcēlām no jauna. Līdzās arī ir māja, bet tā jau ap 200 gadu veca, sākumā tur mitinājāmies, kamēr uzcēlām šo. “Sleķi” ir pieminēti arī Jāņa Jaunsudrabiņa “Zaļajā grāmatā”, un te ir mana vīra dzimtā puse. Vīrs mani iecēla par būvdarbu vadītāju, un es uz šejieni atbraucu pirmā. Cirtu apses, tīrīju apkārtni. Jancis mani sargāja. Vēlāk nopirkām motorzāģi. Māju uzcēla būvfirma, bet es vadīju visus darbus.
— Kāpēc jūs suni saucat par Janci?
— Tādēļ, ka viņš ir mazs. Toties esam viņu iecēluši svarīgā amatā — drošības departamenta priekšnieks. Tiklīdz kāds nāk vai brauc, viņš ziņo. Jancis ir ļoti mīļš — viņu atvedu no patversmes. Mani brīdināja — šis suns nevienu nelaiž klāt, bet, tiklīdz piegāju, viņš man nolaizīja seju. Izvēlējās mani. Šīs mājas par savām izvēlējās arī viens no mūsu kaķiem — Mince pieklīda un projām vairs neiet. Bet Pēci uzdāvināja māsa.
— Vai nenožēlojat, ka no galvaspilsētas pārcēlāties uz laukiem?
— Tagad mana galvaspilsēta ir Nereta, bet Rīga ir kļuvusi mazpilsēta. Kādreiz tā man “apēda” daudz laika, naudas un veselību. Tagad izej ārā, ievelc gaisu — tas ir tik spirgts, apkārt tāds plašums.
‘‘Man vajag ļoti daudz’’
— Kādas grāmatas jums patīk lasīt?
— Mīļākās ir fantastikas grāmatas un filmas. Patīk angļu humors, angļu kriminālromāni. Lai atšķetinātu sarežģītus notikumus, situācijas, ir daudz jādomā līdzi. Grāmatas lasu kopš bērnības — 1. un 2. klasē biju izlasījusi visas bibliotēkas bērnu grāmatas, tādēļ man atļāva lasīt arī pieaugušo literatūru.
— Jūs spēlējot arī teātri?
— Jā, abi ar vīru darbojamies Neretas teātrī. Tagad iestudējam lugu “Jo pliks, jo traks”.
— Kā spējat būt tik iekšēji brīva?
— Jau māte man teica, ka esmu kā pasista uz augšu un nav neviena, kas noliek atpakaļ uz zemes.
— Ko viņa ar to domāja?
— To, ka es spriežu citādi, atšķirīgāk nekā citi. Esmu iekšēji brīva, drosmīga uzskatos, un šī īpašība piemīt atklātiem cilvēkiem. Kāda esmu, tāda esmu. Man nekas nav slēpjams, atklāti atzīstu savas kļūdas. Man ziemā nevajag Kanāriju salas vai nelikumīgi pārdotu Mēness gabalu, nevajag svešu ābolu un zemeņu. Man vajag daudz vairāk nekā tiem, kuri manu valsti un tautu ievilka lielajā parādu jūgā: atgūt Abreni, manu valodu neatkarīgā zemē, Latviju, brīvu no parādiem, viltus draugiem un nelabvēļiem, taisnīgus likumus un godprātīgus ierēdņus, savā zemē sētus graudus un rupjmaizi.
