(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 3. februāra numurā.)
Viņu ļoti interesēja viduslaiku arhitektūra, reliģija un okultisms. Viņam radoši un finansiāli sadarbojoties ar izcilo angļu arhitektu un dizaineru Viljamu Bridžesu, radās greznā Kārdifas pils, kas šodien pazīstama visā pasaulē kā viens no labākajiem neogotikas sasniegumiem. Bridžess pacentās saglabāt pils ārējo veidolu, apkārt uzbūvējot daudzas celtnes, galerijas un zāles, papildinot tās ar interjeru, kam skaistuma un krāšņuma ziņā pasaulē nav līdzīgu.
Pils tiešām varena. Ieejas biļete pilī ir dārga — 16 mārciņu pieaugušajam un 8 mārciņas bērnam. Bezmaksas ieeja paredzēta Kārdifas iedzīvotājiem un te oficiāli reģistrētajiem strādājošajiem. Pils apskati nolemjam atlikt, kad būs “labāki laiki”. Taču sajūsmina tas, ko var redzēt no ārpuses — varenie mūri, pulksteņtornis un citi torņi, žogs ar dažādām dzīvnieku figūrām. Novembra otrajā pusē pils jau tērpta Ziemassvētku rotā, pie galvenās ieejas — liela, kupla egle.
Atraktīvā gaļas
pārdevēja
Par valsti vai tautu daudz kas kļūst skaidrs, kad apmeklē tās tirgu. Grūti gan pateikt, vai tā var spriest par Kārdifas iedzīvotājiem, bet sākotnēji uz tirgu devos ar lielu interesi. Šis tirgus ir nomalē, ne centrā, un darbojas vien sestdienās un svētdienās, izvietots angārā, kur svilpo caurvējš. Publika raibu raibā — baltie, melnādainie, musulmaņi. Dzirdama pat latviešu, lietuviešu, krievu un poļu valoda. Preces te tādas pašas kā Rīgas centrāltirgū — tāds pats apģērbs un apavi, suņu un kaķu barība, ātro uzkodu un krāmu tirgotavas.
Taču tomēr ir divas lietas, ar ko šis tirgus atšķiras no mūsējiem. Kādreiz pasakās lasīts, ka par tik un tik dālderiem var nopirkt tik un tik, piemēram, olu. Tā arī tur — par vienu mārciņu var nopirkt desmit ābolu.
Sākumā nodomāju, ka notiek kāda reklāmas akcija vai arī kāds mākslinieks sniedz priekšnesumu. Taču nekā tamlīdzīga. Nezinu, vai tā bija fermere vai tikai pārdevēja, bet sieviete, “bruņojusies” ar mikrofonu, lai var labi dzirdēt, pārdeva… gaļu. Kā izsolē. Viņa runāja tik ātri, ka pat neaptvēru, ko viņa saka, ik pēc sekundes mainījās balss intonācija. Tas bija tik virtuozi, ka gribējās iesaukties — talants! Varbūt arī pie mums vajadzētu ko līdzīgu? Esmu pārliecināta, ka arī mūsu vidū ir interesanti, atraktīvi zemnieki, kuriem vārdi kabatā nav jāmeklē.
Pāri ielai basām kājām
Dienās, ko pavadījām Kārdifā, gaisa temperatūra bija +13, +14 grādu. No Latvijas izbraucām rudens vējjakās, un bija labi — ne auksti, ne karsti. Taču turienes ģērbšanās paradumi ir diezgan interesanti: vieni ģērbušies līdzīgi mums, citi kā siltā laikā — vasaras kleitās, T kreklos un šortos. Skatos — kāds pāri ielai pārskrien basām kājām, kaut līņā lietus. Laikam jau katrs ģērbjas tā, lai justos labi.
Tomēr vienu tā arī nespēju saprast — kāpēc viņi tā saldē bērnus? Vecāki paši saģērbušies, turpretī mazulīši plikām galvām, plānās zeķbiksēs. Ne jau viens vai divi, skaties, kur gribi, visur tas pats. Mani, triju bērnu māti, tas tiešām šokēja. Kāpēc tā, man neizdevās uzzināt. Mana meita adītā vilnas cepurē laikam izskatījās kā ziemeļniece.
Jogurts uz veļas
pulvera
Kad atgriezies no kāda brauciena, parasti radi, draugi apber ar jautājumiem, un viens ir — ko nopirki? Tā kā laika bija maz, nekāda lielā iepirkšanās neiznāca, taču mazliet savos novērojumos padalīties gribu. Neesmu veikalu fane, pēc 15 — 20 minūtēm man viss jau apnicis un gribas doties projām. Taču tur bija citādi — pazuda laiks. Veikalos nemanīju nevienu konfliktu. Cilvēki staigā, skatās, kaut ko paņem, kaut ko noliek, atvainojas, uzsmaida viens otram. Tas “pielīp” arī citiem. Lielveikalos redzēju, ka jogurta paciņa ir pie veļas pulveriem vai zobupasta pie siera, un neviens trauksmi neceļ. Cilvēks pārdomājis, nolēmis nepirkt un vienkārši nolicis, lai arī ne īstajā vietā.
Galvenais — dažās dienās izdevās atpūsties un gūt apbrīnojamu mieru, lielu pozitīvisma malku, kā pietiks ilgam laikam.
