Nākamnedēļ 80. dzimšanas dienu svinēs mazzalviete Janīna Griškeviča. Janīnas kundze visu dzīvi strādājusi kolhozā, viņai ir pieci bērni un 12 mazbērnu. Ar jubilāri tiekamies ziemas dienā, kad ārā ir vairāk kā mīnus 20 grādu, bet Janīnas kundze saka: “Ne tas vien ir pārdzīvots.”
No Lietuvas uz Latviju
Janīna Griškeviča dzimusi Lietuvā, bet 1950. gadā pārcēlusies uz Latviju. “Sākumā šurp atbraucu viena, pēc tam pie manis pārcēlās arī māte,” stāsta Janīnas kundze. “Pēc neilga laika apprecējos, mans vīrs arī ir lietuvietis. Kopā esam jau vairāk kā piecdesmit gadu.”
Galvenais pārcelšanās iemesls — Latvijā Janīnas kundzei piedāvāti nedaudz labāki darba apstākļi. “Cik vien atceros, vienmēr esmu strādājusi un ne vieglāko darbu. Tēvs nomira, kad man bija astoņi gadi. Kaimiņi reiz teica: “Skatāmies, pa lauku iet zirgs, aiz tā arkls, bet neviens to netur.” Biju tik maza, ka aiz lielā arkla mani pat nevarēja pamanīt, bet vecākiem bija jāpalīdz.”
Trīspadsmit gadu vecumā, vēl dzīvojot Lietuvā, Janīnai vienai pašai bija jākopj 22 govis. “Kad sāku strādāt kolhozā, apstākļi bija ļoti smagi. Mums ierādīja māju, kurai pat logu lāgā nebija. Līdz fermai bija jāiet vairāki kilometri,” stāsta Griškevičas kundze. “Pavasarī, kad sniegs kusa, ceļš applūda, pa dubļiem nācās brist līdz jostasvietai. Bet darbā bija jāiet.” Pēc tam vēl strādājusi cūku fermā. “Tur vajadzēja palikt pat pa nakti. Bija labi kaimiņi, kuri man deva pusdienas. Viņi man arī ieteica pārcelties uz Latviju, kur dzīves apstākļi bija nedaudz labāki.”
Divatā kopj 500 buļļu
“Kad pārcēlos uz Latviju, sākumā strādāju netālu no Mazzalves, Krastos, viena pati ganīju 120 govju lielu ganāmpulku. Viņas bija arī jāizslauc, un tas jādara ar rokām. Sākumā domāju, ka šādu slodzi nevarēšu izturēt. Bet cilvēks pie darba pierod,’’ stāsta Janīna Griškeviča. Pēc tam ar ģimeni pārcēlusies uz Mazzalvi un sākusi strādāt kolhozā “Ļeņina ceļš”, un visa darba dzīve pagājusi fermā.
“Divatā ar vīru kopām 500 buļļu. Tajā laikā fermā faktiski arī dzīvojām. No tumsas līdz tumsai, atpūtai palika dažas stundas diennaktī. Tas bija ļoti grūti. Un nekādu lielo algu mums nemaksāja. No pārslodzes fermā pat nokritu un nevarēju piecelties. Brīnos, ka vēl esmu dzīva. Saviem bērniem un mazbērniem novēlu, lai viņiem nekad tik smagi nav jāstrādā,” asarām acīs saka sirmā kundze.
Par labu darbu Janīna Griškeviča saņēmusi gan medaļas, gan atzinības rakstus, strādāt turpinājusi pat pēc došanās pensijā.
Neveiksmīgs gads
Smagais darbs darījis savu — Janīna Griškeviča pārcietusi desmit operāciju. “Gājis visādi, arī pirms gada nācās pabūt slimnīcā,” stāsta viņa. “Izslimoju smagu plaušu karsoni, pēc tam ārsti atklāja vēl citas problēmas un aizveda uz Jēkabpils slimnīcu, tad veica operāciju. Šajā laikā vīrs neveiksmīgi uz kāpnēm krita un pārsita galvu. Arī viņu aizveda uz Jēkabpils slimnīcu. Mana palāta bija trešajā stāvā, viņa — kādu stāvu augstāk, bet es nemaz nezināju, ka abi ar vīru esam slimnīcā. Tas bija smags gads, bet abi izķepurojāmies.”
Tik un tā Janīnas kundzei joprojām ir neliela saimniecība — tur gan govi, gan cūku, gan apstrādā piemājas dārziņu. Pirms pāris gadiem saimniecībā vēl bija četras govis. “Pēdējos gados, kad sākās veselības problēmas, bērni ganāmpulku samazināja, bet vēl jau uz kūti aizeju un šo to padaru,” saka Janīna Griškeviča.
Kupla ģimene
Lai arī viss mūžs pavadīts smagā darbā, Janīnas kundzes ģimenē izaudzināti pieci bērni — trīs dēli un divas meitas, un nu jau jubilārei ir divpadsmit mazbērnu. “Arī mazbērni pie mums ir dzīvojuši, pašas bērniem bija jāstrādā, tāpēc mazbērnus pieskatīju, kad bija nepieciešams,” stāsta Janīnas kundze. “Vasarās pie mums dzīvoja arī divi māsīcas dēli.
Kad bērni vēl bija mazi, uz mājām pārbaudīt nāca skolotāji. Nekad neviens no viņiem man nav pārmetis, ka bērni būtu slikti sagatavojušies skolai vai neaprūpēti. Lai visu paspētu, dažreiz izdevās pagulēt vien pāris stundu, dažreiz naktīs vispār negulēju.”
***
“Pēdējos gados nekādas svinības nerīkojam. Bērni un mazbērni gan vienmēr mani jubilejās atceras,” saka jubilāre. “Liela daļa radu dzīvo Lietuvā, un ziemā uz šejieni atbraukt nav nemaz tik viegli. Ja dzimšanas diena būtu vasarā, tad vismaz ārā var svinības rīkot. Vīram jubileja ir siltajā laikā, tad tepat pie mājas lapenē svinam.”
