Edīte Doštere ir vietalviete. Jau vairākus gadus viņa dzīvo un strādā Rīgā, taču uz Vietalvu dodas bieži — tur ir dzimtās mājas, tuvinieki, draugi. Edīte teic — katrā lietā jācenšas saskatīt labo, domāt pozitīvi un darīt labu citiem cilvēkiem. Viņa tic tam, ka tas, kas ar mums notiek, cilvēki, ko sastopam savā ceļā, nav nejaušība — tā ir daļa no likteņa plāna, daļa no dzīves.
Saklausīt dziesmas dvēseli
— Kad sākāt dziedāt?
— Bērnudārzā. Mammuks reiz teica: audzinātāja smējusies, ka laikam pirmais, ko esmu iemācījusies, ir dziedāt un tikai tad runāt. Atceros, bērnudārzā mīļākā dziesma, ko dziedāju, bija “Stāvēju, dziedāju”, dungoju līdzi dziesmiņu “Milzīte Ilzīte”, kad tā skanēja radio. Manus “koncertiņus” klausījās arī vecmamma. Parasti pakāpos istabā uz soliņa, uz kura stāvēja ķirbji, tā man bija skatuve, un dziedāju. Pļaviņu mūzikas skolā piecus gadus mācījos akordeona klasē. Slodze bija ne pa jokam. Ik pa brītiņam vairs negribējās turp doties, bet tagad esmu ļoti pateicīga savai skolotājai Broņislavai Krastiņai par to, ka iemācīja man saklausīt dziesmas dvēseli.
—Vai mūzika palīdz relaksēties, aizmirst ikdienas rūpes?
— Savu ikdienu bez mūzikas nevaru iedomāties. No rītiem, ejot uz darbu, mūziku klausos “austiņās”, lai sevi pozitīvi uzlādētu garajām darba stundām. Arī darbā skan mūzika. Bet vakarā, kad laiks doties mājup, mūzika ir kā relaksējošs elements pēc labi padarīta darba. Kad ir brīvāks brītiņš, pastrinkšķinu ģitāru, ko pašmācībā apguvu vidusskolas laikā. Visam pa vidu cenšos aizskriet arī uz Rīgas Tehniskās koledžas jauktā kora “Mīts” un Vietalvas sieviešu vokālā ansambļa “Zīle” mēģinājumiem. Ne vienmēr izdodas atrast laiku šīm nodarbēm, bet, cik nu vien tas iespējams, to daru.
Stipra un vienota ģimene
— Kāpēc joprojām mērojat ceļu uz “Zīles” mēģinājumiem?
— Gribas, lai Vietalvā kaut kas notiek, attīstās. Ļoti priecājos arī par Vietalvas aktīvajām meitenēm, kas izveidojušas līnijdejotāju grupu “Smaidas”. Mums nav vienalga, kas notiek mūsu apkaimē, kultūras dzīve mums ir svarīga. Likvidēt vienmēr var pagūt, bet kaut ko radīt no jauna… Ne vienmēr tas izdodas. Bet “Zīle” ir dzīvīgs ansamblis. Varbūt reizēm “dvēselīte” noput ar putekļiem, bet, kad tos notrauš, mēs atkal mirdzam.
— Droši vien uz Vietalvu braucat arī vecāku dēļ?
— Jā, galvenais iemesls ir mani vecāki un ģimene. Viņiem esmu ļoti lielu pateicību parādā. Vienmēr mani ir atbalstījuši, dara to joprojām. Ja kādreiz kas nogāja greizi, vecāki vienmēr bija līdzās un mierināja, iedrošināja nepadoties. Svētkos cenšamies būt visi kopā. Tas stiprina vienotības izjūtu, savu ģimeni nākotnē vēlētos tikpat saliedētu.
Ko iesāk, to pabeidz
— Zinu, ka esat mācījusies Rīgas Aeronavigācijas institūtā. Kāpēc izvēlējāties tieši šo skolu?
— Pēc vidusskolas īsti nezināju, kurp tālāk doties, skaidrs bija tikai tas, ka studēšu augstskolā Rīgā. Izstādē Ķīpsalā uzzināju par Rīgas Aeronavigācijas institūtu. Tur tika veidota jauna programma stjuartiem. Diemžēl, kad sniedzu dokumentus, uzzināju, ka šīs programmas nebūs, jo tā nav akreditēta. Meklēt citu skolu jau bija par vēlu. No piedāvātajām programmām interesanta likās “Starptautisko pārvadājumu organizēšana”. Tā kā plānošana man patika un mamma mani atbalstīja, mēģināju. Nenožēloju. Lekcijas pārsvarā gan bija krievu valodā, bet tas bija tikai guvums, jo iemācījos valodu, kas man nepieciešama arī tagad.
Pēc pirmā kursa gan bija doma mest mieru, bet mammuks no mazotnes man mācīja — ko esi iesākusi, to arī pabeidz. Tā nu saņēmos un pabeidzu. Loģistikas nozarē darbu vēl neesmu atradusi, tomēr plānot man vēl joprojām patīk. Varbūt nākotnē izmantošu savas zināšanas šajā jomā, bet, ja nē, tā tik un tā bija lieliska pieredze un dzīves mācību stunda.
Zili un zaļi mati
— Vai bieži mēdzat krasi mainīt izskatu? Kas pamudina to darīt?
— Ar matiem esmu daudzkārt eksperimentējusi. Bijuši tumši zili, sarkani, violeti, protams, dabīgi pelēcīgi un brūni, kādu brītiņu arī zaļgani! Esmu veidojusi ilgviļņus un griezusi pavisam īsus matus. Tagad kādu laiciņu tie ir blondi. Pamatskolā gan tā nevarēju, jo tētis bija noteicis: kamēr nepabeigšu skolu, matus nebojāšu. Man bija biezi un ļoti gari mati. Pārmaiņas varētu skaidrot tā, ka man nepārtraukti nepieciešams kaut kas cits, lai neieslīgtu ikdienas pelēcībā.
— Patīk pārmaiņas arī dzīvē?
— Biežas pārmaiņas bijušas ne tikai matos, arī darba gaitās. Esmu strādājusi par pārdevēju mēbeļu salonā, bārmeni—viesmīli viesnīcā, administratori valodu centrā, pārdevēju bērnu preču veikaliņā un visilgāk — piecus gadus — strādāju Latvijas Mūzikas akadēmijas Studentu klubā par viesmīli, neilgu laiku pavadīju arī Anglijā. Šādas biežas pārmaiņas lielākoties tāpēc, ka gribējās izzināt pēc iespējas vairāk, un tiklīdz viens darbs sāka apnikt, to mainīju. Anglijā iepazinu citu kultūru, cilvēkus un dzīves apstākļus. Tomēr atgriezos. Ģimeni un draugus diemžēl nevar ielikt koferītī un aizvest līdzi. Tagad esmu kļuvusi nedaudz nopietnāka un darbu tik bieži nemainu. Patlaban strādāju sieviešu un vīriešu apģērba veikalā “Monton” un cenšos, lai darbs mani negarlaikotu, bet iedvesmotu.
— Dziedat ansamblī, korī. Ko vēl darāt brīvajā laikā?
— Kopā ar draugiem dodos aplūkot Latvijas skaistākās un interesantākās vietas.
Latvijā ir daudz, ko redzēt. Interesants pārgājiens bija uz Daudu ūdenskritumu Siguldas pusē. Tas ir meža viducī, pagāja kāds laiciņš, kamēr atradām, bet bija vērts. Kopā ar draugiem bijām vietā Tukuma pusē, ko sauc par “Tiltu uz nekurieni”. Tilts ir pļavas vidū bez pievedceļiem. Turp devāmies pilnmēness naktī, sajūta diezgan spocīga, bet piedzīvojums bija labs. Vēl spilgts piedzīvojums ir ikkgadējais nedēļu ilgais pārgājiens gar jūru ar teltīm. To sākām 2009. gadā, nu jau esam izstaigājuši visu ceļu no Lietuvas robežas līdz pat Rīgai. Plānojam turpmāko maršrutu. Varbūt tagad tas būs otrs krasts? Laiks rādīs.
Mūzika, cilvēki,
saule
— Esat praktiķe vai romantiķe?
— Drīzāk romantiķe. Bieži kavējos savā ideālajā pasaulītē, kur viss ir labi, skaisti, laimīgi, kaut reālajā dzīvē ne vienmēr ir tā, kā izsapņots. Brīžiem liekas, ka vajadzētu tikai nedaudz vairāk pacensties, lai sasniegtu savus mērķīšus, bet tam man nereti pietrūkst drosmes. Ir labi, ja apkārt ir cilvēki, kuri šad tad pārliecina, ka tas ir manos spēkos.
— Lietas, kas jūs iedvesmo?
— Daudz dažādu neparastu, interesantu un vienkāršu lietiņu — pat sveču gaismiņa vai dzestrā rītā uzlekusi saule. Visbiežāk tās ir grāmatas. Kādu brīdi man tam nepietika laika, bet nu atkal esmu atsākusi lasīt. Tas maina skatījumu uz dažādām lietām. Nesen izlasīju ļoti labu grāmatu — “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”. Izcila grāmata, tajā ir daudz labu, vērtīgu un mūsdienīgu atziņu, un katrs šajā grāmatā atradīs sev ko svarīgu. Man pierakstīta vai pusburtnīca ar atziņām, ko guvu, to lasot. Lieliski iedvesmotāji ir arī cilvēki, kas man ir apkārt — ģimene, draugi, radi, nejauši sastapti garāmgājēji. Mēs katrs esam tik fantastiski, unikāli. Mūsu domas ir oriģinālas, pat vienādā situācijā mēs katrs jūtam un darbojamies atšķirīgi. Un, protams, iedvesmo mūzika.
—Varat formulēt, kas ir laime? Vai esat laimīga?
— Manuprāt, laime ir ļoti laba veselība, mīļie cilvēki līdzās un mērķis, uz ko tiekties. Domāju, ka pilnīgi laimīgs tomēr nav neviens, jo katram no mums ir arī nepiepildāmas vēlmes. Un, pat iegūstot lielu daļu no tā, ko vēlamies, mēs būtu laimīgi tikai brīdi, jo drīzumā mūs atkal urdītu jaunas iegribas. Tāpēc arī sevi par pilnībā laimīgu nevaru uzskatīt, bet esmu ļoti priecīga par to, kas man ir.
