Vietalvietis Ēriks Sprindžuks jau “iestūrējis” septītajā gadu desmitā. Viņš apgūst datorprasmes, aktīvi fotografē. “Fotografēšana man ir kā slimība, pat vienu dienu nespēju nodzīvot, ja neesmu uztaisījis vienu bildi,” atzīst vietalvietis.
Puikas niķi
Ērika kunga darbu izstāde bija aplūkojama Vietalvas pagasta pārvaldē, bet šomēnes to izvietos Pļaviņu novada kultūras centrā.
“Jebkuram cilvēkam ir pašapliecināšanās tieksme un vēlme sevi kaut kādā veidā realizēt,” tā uz jautājumu, kāpēc pievērsies fotografēšanai, atbild vietalvietis. Viņš atzīst, ka esot ilgi šaubījies, vai izstādi vajag, bijušas bažas — patiks citiem vai nē. “Ja nu pērs, tad varbūt sāpēs?” pasmejas Ērika kungs.
Aizraušanās ar fotografēšanu sākusies agrā jaunībā, skolas laikā, kad puisis mācījies Līvānu grāmatvedības ekonomiskajā tehnikumā. “Puikas niķi,” saka aktīvais kungs. “Mums visiem tolaik patika bildēt.” Pirmais fotoaparāts, ko iegādājies, bija “Smena”. Studenta gados dienā “aizgājusi” viena filma, bildes gatavojis naktī, un otrajā dienā tās varēja pasniegt savām kursabiedrenēm. Gāja laiks, mainījās prioritātes, un gadu desmit fotoaparatūru klāja putekļi.
Pēc iespējas labāk
“Aizgāju pensijā un atkal paņēmu savu veco labo “Zenit”, “filminieku”, atsāku visas papīru, vannīšu būšanas,” atminas vietalvietis. “Parādījās digitālie fotoaparāti, sāku tos “studēt” un arī nopirku. Tagad man ir “Pentax”. Pensionārs nevar atļauties nopirkt lepnus objektīvus, bet “Pentax” ir viena no markām, kam der “Zenit” objektīvi.”
Izstādē aplūkojami gleznainie Vietalvas apkārtnes dabasskati dažādos gadalaikos. Ērika kungs stāsta, ka bildes ir apstrādātas “Adobe Photoshop” programmā. To darot tāpēc, ka fotokameras procesors ir pārāk niecīgs, bet lielajā datorā programmatūra ir daudz spēcīgāka un veiktspējīgāka. “Lai no bildes iegūtu pēc iespējas labāku rezultātu,” teic Ērika kungs. “Mākslinieks var uzzīmēt jaunu bildi uz balta audekla vai papīra, es tādā līmenī neesmu, nav man talanta ieraudzīt dabā uzreiz to, ko varētu izcelt. Ar šīs programmas palīdzību bildē var notušēt lieko un akcentēt to, ko vēlies parādīt.” Lai skatītāja domas ievirzītu kādā konkrētā gultnē, pievienoti arī nosaukumi, dažām — dzejas rindas.
Strostē mazmeita
“Pirms četriem gadiem, kad biju vēl pavisam “jauns”, man bija tikai 69 gadi, dators, kā lielai daļai mana gadagājuma cilvēku, bija pilnīgi sveša lieta,” stāsta Ērika kungs. Kad pie vecvecākiem ciemojās mazmeita, kā jau visi vectēvi, arī Ēriks savu mazbērnu gribējis “dresēt”, audzināt un mācīt. Tad nu mazmeita Lienīte teikusi: “Vectēv, ko tu mani te audzini, tu taču pats esi galīgais dinozaurs, pat datoru nesaproti.’’ “Neteicu ne vārda, bet mani tas aizskāra, klusībā pie sevis pārdzīvoju — paša mazbērns tā pasaka,” ar smaidu atceras vietalvietis. Sameklējis Lienītes veco datoru, klusām izvilcis, sakārtojis darbam. Lai to paveiktu, zināšanas elektrotehnikā pietiekamas, tas problēmas neradīja, bet angļu valoda, kas nepieciešama, lai apgūtu datoru, gan sagādāja raizes. Tomēr divu gadu laikā pašmācībā iemācījies darboties gluži labi.
“Draugos” atrod
domubiedrus
“Tagad, ja vajag, varu pamācīt un palīdzēt arī citiem,” saka vietalvietis. “Kad pirms pāris gadiem salidojumā tikos ar studiju biedriem, izrādījās, ka tikai četri no 56 darbojas ar datoru.” Ērika kungs domā, ka tehnoloģijas var apgūt jebkurš, nespēja iemācīties ir tikai kūtrums. “Jebkuram cilvēkam pašam jāapzinās, ka tāda “dinozaurība” nedrīkstētu būt,” teic Ēriks Sprindžuks. “Jo, tiklīdz savā attīstībā apstājamies, kļūstam veci.”
Vietalvietis teic, ka būšana sociālajā portālā draugiem.lv ļauj vieglāk un ātrāk atrast domubiedrus. Pieredzes apmaiņa — tā viņš nosauc vienu no ieguvumiem. “Protams, man būtiski arī saņemt vērtējumu bildēm. Un svarīgi, ka ir cilvēki, kuri nevis glaimo, bet pasaka, ko tiešām domā. Pateikt — labi vai slikti — neko neizsaka, galvenais ir pateikt — kāpēc.
Pa veselības
taku
Kā izdodas būt tik enerģiskam, mundram? Ērika kungs teic, ka viens no faktoriem esot veselīgais dzīvesveids. “Salasījos grāmatas par to un tagad ik rītu un vakaru dodos 40 minūšu ilgā pastaigā,” atklāj vietalvietis. “Cits jaunu dzīvi sāk jaunajā gadā, bet es sāku pērnajā rudenī. Pastaigā eju ik dienu — putenis, līst, negribas, nepatīk, bet, kā jau dzīvē vienmēr bijis, nedrīkst nolaist rokas, sakod zobus un ej. Tas ir treniņš sirdij un gribasspēkam. Manai kundzei arī vajadzētu iet, aicinu, bet viņa atrunājas.” Esot iestaigāta, kā teic Ērika kungs, sava veselības taka. Sākumā visu gabalu uzreiz noiet nevarējis, apstājies pat reizes četras, bet tagad iztiek bez “pieturām”. “Protams, dažkārt esmu tā piekusis, ka “mēle līdz grīdai”,” nosaka Ērika kungs. “Tomēr esmu vinnējis. Pierādu sev, ka varu.”
Aiz stūra vairs nav jāslēpjas
Viens no sasniegumiem, ar ko Ērika kungs pamatoti lepojas, ir atbrīvošanās no netikuma. Smēķējis 54 gadus — kā astoņpadsmit gados sācis, tā neesot varējis atmest. Mēģinājis reizes piecas, atturējies nedēļu, mēnesi, bet vienmēr atkal atsācis. Taču pirms pāris gadiem radušās veselības problēmas, kas likušas aizdomāties, vai var ko līdzēt. “Daktere teica, ka pēc tik ilga smēķēšanas stāža atmest ne vienmēr ir labi, dažkārt tas ir pat slikti,” stāsta vietalvietis. “26. jūlijā nospiedu pēdējo izsmēķi. Pirms tam tēloju, ka nesmēķēju, slēpos no sievas, bet aiz stūra tāpat uzkūpināju. Bet 26. jūlijā abi braucām apskatīt jaunības takas. Devāmies uz Jēkabpils pusi, uz Biržiem. Visu dienu braucām, un kā tad es varēju atzīties, ka vēl pīpēju? Tajā dienā līdz vakaram nācās atturēties no smēķēšanas, nodomāju: ja šodien izturēju, tad turēšu tālāk. Izturēju. Pie cigaretes vairs neesmu ķēries.”
