Jaunjelgavas pilsētas bibliotēkā šajās dienās atklāta Dainas Vanagas Āfrikas ceļojuma fotoizstāde “Dievišķais pieskāriens”. Dainas kundzes stāstījums par eksotisko valsti Etiopiju bija tik interesants un saistošs, ka radās vēlme uzrakstīt plašāku sarunu.
Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem
— Kā nokļuvāt Etiopijā?
— Tas bija netīšām, radās iespēja doties kādā eksotiskā ceļojumā. Man ieteica braukt uz Etiopiju, jo tā esot skaista un interesanta valsts. Paskatījos kartē, kur tā ir, un pēc kāda laiciņa arī devos uz turieni.
— Vai nebija bail doties uz valsti, kur ik pa laikam izceļas nemieri un cilšu kari?
— Pirms brauciena tikos ar cilvēkiem, kuri Etiopijā jau bijuši, un pēc viņu stāstījuma visu nakti nevarēju gulēt, domāju, kuru aizsūtīt savā vietā. Man stāstīja gan par tur valdošo nabadzību, par vietējo iedzīvotāju veselības problēmām. Bet beigās tomēr aizbraucu un tagad varu teikt, ka tas bija viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem manā dzīvē. Tajā pašā laikā tā bija liela uzdrīkstēšanās, bet to es saprotu tikai tagad.
Nupat Etiopijas ziemeļos, kas ir ļoti kristīga valsts daļa, bija sagūstīti tūristi un pat gājuši bojā. Nezinu sīkāk, kā tas notika, jo etiopiešu pārliecība ir, ka viņi nedrīkst nogalināt, iespējams, tur bija darbojušies somālieši, kuriem ir citāda dzīves uztvere. Pat ja viņi nobrauc liellopu, kuri visur klīst apkārt, vainīgajam jāizcieš reāls cietumsods, kā arī jāmaksā liels naudassods. Ja nogalina cilvēku, tad tas ir ļoti liels grēks. Par šādu nodarījumu draud cietums, bet pats svarīgākais, ka šāda grēka dēļ viņi baidās nevis no juridiskā, bet Dieva soda.
— Vai no Latvijas bijāt viena?
— Mēs bijām sešpadsmit cilvēku grupa no Latvijas un ceļojām piecās automašīnās. Līdzi bija gan Latvijas, gan vietējais gids. Pārvietojāmies noteiktā kārtībā, mašīnas numurētas un vienmēr bija nemainīgā secībā, tas domāts ne tikai drošībai, bet arī, lai šoferi nenomaldās. 11 dienās mēs nobraucām vairāk nekā divarpus tūkstošus kilometru. Apbrīnoju šoferus, jo viņiem navigācijas iekārtu nebija, bet pa džungļiem viņi pārvietojās bez problēmām, tikai vienu reizi nedaudz nomaldījāmies.
Unikāla klātesamības izjūta
— Kas ir spilgtākais, kas palicis atmiņā no brauciena?
— Ir mainījusies vērtību sistēma. Man ir pavisam cits skatījums uz mums tik ierastu lietu — ūdeni. Mums tas ir visapkārt, bet tur cilvēki, lai dabūtu dzīvībai nepieciešamo veldzi, dodas pat 20 kilometru līdz ūdens ņemšanas vietai. Paskatoties uz viņiem, es sapratu, ka esmu ļoti bagāta. Piemēram, man ir daudz apavu, un lielu daļu no tiem es pat neuzvelku. Viņiem, piemēram, sandales ir izgatavotas no automašīnu riepu apvalkiem. Es saprotu, ka mūsu apstākļi nav jāsalīdzina ar Āfrikas, bet es arī saprotu, ka mums ir jānovērtē tas, kas mums ir.
Tad vēl pirmatnīgums, kas tur valda. Tur var redzēt neskarto pasauli. Tas ir fascinējoši, kā viņi tur dzīvo. Mēs dzīvojām gan teltīs, gan kaut kur kempingam līdzīgā vietā. Katrā ziņā tas bija ekstrēms ceļojums, bet tā laikā nepārtraukti izjūti, ka par tevi domā un rūpējas, piemēram, mums visur līdzi brauca pavārs, kurš gatavoja ēdienu.
Pēc atgriešanās es vēl ilgu laiku dzīvoju ar šo brīnumaino izjūtu, ka uz mūsu pasaules ir kaut kas tik unikāls. Viena lieta ir par to izlasīt, redzēt bildēs vai televīzijā, bet pavisam cita to visu piedzīvot.
— Kādas ir etiopiešu savstarpējās attiecības?
— Valda milzīga cilvēkmīlestība, jo viņiem nekā cita nav. Vecāki ļoti rūpējas par bērniem, protams, viņu izpratnē, bet tas ir acīm redzami un ļoti izteikti.
Dzīves ilgums —
35 gadi
— Kā radās ideja veidot fotoizstādi par šo braucienu?
— Kad atgriezos mājās, man bija sabildēts ļoti daudz kadru. Bet ideja veidot izstādi radās no vienas bildes, kurā redzama afrikāņu meitene. Es pati viņu nebildēju, to izdarīja mūsu šoferis. Braucot pamanīju ceļa malā meiteni un pateicu šoferim, lai nofotografē viņu. Un no viena šī momentuzņēmuma radās izstāde “Dievišķais pieskāriens”. Jo šis bērns ir kā eņģelis, viņai bija nomirusi māte, un bērnam noteiktu laiku jāstaigā melnās drēbēs. Starp citu, Etiopijā vidējais dzīves ilgums ir 35 gadi, tur daudz cilvēku slimo ar AIDS un, protams, citām slimībām, bet veselības aprūpe ir ļoti zemā līmenī, faktiski tur tādas nav. Izstādē ir daudz fotogrāfiju, kurās redzami tieši bērni, viņu skatieni, tie ir ļoti dziļi un izteiksmīgi. Daudzās ir arī pieaugušie cilvēki, viņu darbs un zeme.
Angļu valodu zina labāk par latviešu tūristiem
— Jūs apmeklējāt arī turienes skolas. Kā un ko bērni tur mācās?
— Man bija iespēja būt divās Etiopijas skolās. Viena no tām bija kādā nelielā ciematā. Par skolu mūsu izpratnē to grūti nosaukt, tā ir telpa, kur ir noteikta lietu kārtība un klases. Skolā māca klasiskas un praktiskas lietas, nedaudz matemātiku, bioloģiju, kas ir apvienota ar anatomiju, dzimto valodu, nedaudz arī ģeogrāfiju, bet tas viss tiek mācīts daudz vienkāršāk nekā pie mums. Pamatā ir angļu valoda, kuru, jāatzīst, lielākā daļa etiopiešu zina labāk par latviešu tūristiem. Viņi ļoti labi zina, ka tā viņiem dzīvē būs noderīga.
Skolā mācās bērni no septiņu līdz 12 gadu vecumam, mācās visi bērni. Pēc tās beigšanas skolēnu sekmes izvērtē un labākos un talantīgākos sūta uz augstākām skolām, un tas ir obligāti. Etiopijā ir arī augstskolas, kurās apgūst, piemēram, ceļu būvi.
Dāvina atstarotājus
Līdzi kā dāvanu biju paņēmusi 30 gaismas atstarotāju, kurus skolai uzdāvināju. Viņiem tas bija kaut kas pilnīgi jauns un neredzēts.
— Kāpēc tieši gaismas atstarotājus?
— Āfrikā tā ir diezgan liela problēma. Kaut gan transportlīdzekļu tur ir salīdzinoši maz, bet tie ir un parasti ļoti pārkrauti. Bet afrikāņi ir melnādaini, un diennakts tumšajā laikā viņi uz ceļa ir neredzami, arī apģērbs ikdienā nav košs, līdz ar to uz ceļiem notiek nelaimes gadījumi. Bet etiopiešiem nogalināt cilvēku, kaut arī neapzināti, ir vislielākais grēks. Atstarotājus nodevām skolas direktoram un izskaidrojām, kas tie ir un kā tos lietot. Viņi par šo dāvanu bija ļoti priecīgi.
— Vai neesat domājusi par brīvprātīgās darbu Āfrikā?
— Tā kā mana dzīve ir saistīta ar sociālo jomu un izglītošanu, noteikti varētu padomāt. Bet to varētu darīt, ja būtu jaunāka un man nebūtu ģimenes. Bet diemžēl, lai šādu darbu veiktu, ir noteikti ierobežojumi, kā arī jābūt labai veselībai. Es noteikti nebrauktu uz Angliju vai Īriju, lai strādātu kādā rūpnīcā, bet dotos uz kādu trešās pasaules valsti, lai palīdzētu cilvēkiem.
Par fotografēšanu jāmaksā
— Vai etiopieši labprāt piekrīt fotografēties?
— Tas viņiem ir viens no peļņas veidiem. Sastapu tur sievieti, kura bija slima. Es viņai uzdāvināju zāles, kas man bija līdzi. Un viņa man atsedza lakatu, parādot, ka viņai uz krūtīm ir augoņi un viņa vairs nevarot fotografēties.
Mēs arī viņiem maksājām. Simts Etiopijas biru ir apmēram pieci lati. Kādā nabadzīgā mājā, kur fotografēju, puika man pieprasīja maksāt ne tikai par katru ģimenes locekli, bet arī par kazu, kura bija redzama fotogrāfijā. Citā mājā es atstāju 100 biru, pēc tam gids man pārmeta — ko tu dari! Viņi tagad visiem prasīs 100 biru. Bet tā viņiem ir vismaz mēneša alga.
— Vai uz šo valsti dodas daudz tūristu?
— Valsts diezgan apmeklēta, piemēram, daudzi tūristi uz Etiopiju dodas vērot putnus, jo tur var novērot apmēram četrsimt putnu sugu. Ir tūristi, kas dodas pie ciltīm, lai redzētu, kā etiopieši dzīvo.
— Vai jums ir padomā vēl kāds sapņu ceļojums?
— Ja es varētu, pašlaik gan tas nav iespējams, labprāt aizbrauktu uz kādu no Dienvidamerikas valstīm, kuras vēl tik ļoti nav skārusi civilizācija. Vēlos redzēt šo neskarto un unikālo pasauli.
Arī Latvija ir skaista
— Vai braucat tikai uz ārvalstīm?
— Nē, arī tepat Latvijā var atrast ļoti daudz skaistu vietu. Pirms dažiem gadiem kopā ar draudzenēm apceļojām Latviju, apskatot katoļu baznīcas, kuras uzceltas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, un pētot kāda konkrēta mākslinieka darbus tajās. Nav obligāti doties uz zināmām un reklamētām vietām, kā Rundāle vai Turaida. Latvijā ir arī daudz cita skaista un interesanta, ko redzēt. Īpaši pievilcīga ir Latgale ar savu savdabību. Ceļojumu mēs paši varam izplānot.
*Abesīnija — senais Etiopijas nosaukums — aut.
