Šoziem aprit 15 gadu, kopš izveidots Skrīveru amatierteātris. Lielākā daļa aktieru darbojas kopš teātra dibināšanas, un izrādes iestudē režisors Juris Kalvišķis. Nospēlēts desmitiem izrāžu gan uz pašmāju skatuves Skrīveros, gan kaimiņu novados un pat ārzemēs — visur, kur ir interese par latviešu amatierteātri.
Pirmā izrāde bija Rūdolfa Blaumaņa lugas “Trīnes grēki” iestudējums. Gatavojoties jubilejai, skrīverieši pirmo reizi iestudē izrādi bērniem “Vinnijs Pūks un viņa draugi”. Mēģinājuma pārtraukumā aktieri “Staburagam” atklāja, kā jūtas, spēlējot teātri.
Lomas jau sadalītas
— Kā nokļuvāt Skrīveru amatierteātrī?
Lidija Ieriķe (L. I.): — Kad es atnācu uz mēģinājumu, te daži uz skatuves jau “mocījās” (smejas — aut.) — dalīja lomas un mācījās pirmās frāzes.
Ilona Rūķe (I. R.): — Man kultūras nama direktore Baiba Dronka tā arī pateica: “Kultūras namam būs jubileja, un tev ir jānāk spēlēt Trīni!”. Es biju iedzīta stūrī. Man nebija izvēles!
Maija Strautniece (M. S.): — Es atnācu ziņkārības dēļ. Gribēju redzēt, kā skatuve izskatās no otras puses…
Uldis Dzērve (U. D.): — Atnācu uz otro mēģinājumu, jo pirmajā nemaz nebiju. Lielākā daļa jautrības man gāja secen. Bet man, līdzīgi kā Ilonai, kāds, neatceros kurš, teica, ka lomas jau sadalītas un viena esot arī man.
L. I.: — Pirmajos mēģinājumos es klusi sēdēju maliņā un klausījos, jo sākumā bija domāts, ka mātes lomu “Trīnes grēkos” spēlēs Mirdza Ciemiņa. Taču viņa tomēr nepiekrita šai lomai, un uz skatuves nācās kāpt man.
Vēstulīte aiziet
neceļos
— Kāds ir interesantākais gadījums, kas piedzīvots, spēlējot teātri?
I. R.: — Tik daudz reižu bijis jāpārtop dažādos tēlos, un visi tik mīļi, ka gribētos laiku pa laikam lomas atkārtot, lai izrādes neaizmirstas. “No saldenās pudeles”, “Atraitnes vīrs” — tās ir pasakainas izrādes. Arī kuriozu nav trūcis. Piemēram, aizbraucam viesizrādē un lugā “izlaižam” kādu skatu vai kāds aktieris “piemirst”, ka jākāpj uz skatuves, un aizkulisēs stāsta anekdotes.
L. I.: — Ansis reiz “Krustmātē Jūlē no Tūles” izdomāja skatam citu nobeigumu, un mums bija jāimprovizē un jāpielāgojas. Viņš tik atkārto savu sakāmo, bet neviens uz skatuves kā nenāk, tā nenāk. Tomēr beigās kaut kā izkļuvām no kļūmīgās situācijas.
M. S.: — Nezinu, vai citi maz to ievēroja, bet, spēlējot viencēlienu tepat Upīša muzeja dārzā, man nokrita bize.
I. R.: — Vai! Man bijis vēl trakāk! Upīša muzejā Rīgā spēlējām “Krustmāti Jūli no Tūles”. Man vēstulīte jāaizliek aiz dekoltē. Nu, kad man tā vēstulīte ir jādabū ārā, saprotu, ka nekas neiznāks — vēstulīte ir noslīdējusi stipri zemu un ieķērusies. Nevaru to izvilkt ne no augšas, ne apakšas. Man gandrīz sākās panika!
U. D.: — Man vislabāk patika, ka tajā pašā “Jūlē” man kopā ar Ilonu bija jādzied “Sveiks lai dzīvo!”. Mani ļoti uzjautrināja, kā mūsu režisors Juris Kalvišķis viņai pēc kādas otrās izrādes teica: “Tad, kad jūs nākat ārā, Ilonīt, tu nedziedi tik pareizi!” Acīmredzot, lai saskan ar manu dziedāšanu…
Aldis Jansons (A. J.): — Man arī “Jūlē” gājis jautri. Aktieris, kas spēlēja policistu, nevarēja ierasties, man ātri bija jāiemācās teksts, un mēs braucām spēlēt uz Preiļiem. Man bija policista forma, bet tur — izbraukuma bufete. Piegāju pie bufetnieces un lūdzu uzrādīt sertifikātus un licences, vai te var pārdot alkoholiskos dzērienus. Viņa, nabadzīte, nobālēja un drebošām rokām rādīja visus papīrus. Vēlāk viņa mani redzēja uz skatuves. Pēc izrādes viņa man uzsauca 100 gramu dzēriena par to, ka tik pārliecinoši esmu notēlojis likumsargu.
Patīkamas
atmiņas
— Cik lugu esat iestudējuši?
L. I.: — Divpadsmit lugu. Divas no tām atkārtoti. To, cik izrāžu nospēlēts, vairs nemaz nevar saskaitīt. Pirmā luga bija “Trīnes grēki”. Gatavojoties teātra desmit gadu jubilejai, šo lugu iestudējām atkārtoti. Nākamā bija “No saldenās pudeles”, tad “Pēc pirmā mītiņa”, “Atraitnes vīrs” (iestudējām divas reizes), “Krustmāte Jūle no Tūles”, “Eņģeļi mīl maigāk”, “Trīs draugi”, “Apburtais loks”, “Skroderdienas Silmačos” un “Vinnijs Pūks un viņa draugi”.
— Kura bijusi vismīļākā?
Juris Kalvišķis (J. K.): — Tādu nevar nosaukt. Katram lugās ir atšķirīgas lomas, un tēla meklēšana vienmēr ir interesanta. Visvairāk spēlētā izrāde ir “Krustmāte Jūle no Tūles”. Šajā izrādē mums bija laba sadarbība ar teātri no Lielvārdes. Viens no mūsu aktieriem bija aizbraucis uz ārzemēm, viņiem arī bija problēmas, un mēs mainījāmies aktieriem. Bija pat reize, kad vienu cēlienu spēlējām mēs, otru — lielvārdieši. Lieliska sadarbība ir arī ar Aizkraukles Tautas teātri. Piemēram, lugā “Skroderdienas Silmačos”.
— Kādās valstīs esat spēlējuši?
J. K.: — Ar izrādi “Krustmāte Jūle no Tūles” bijām Anglijā. Spēlējām latviešu mītnē “Straumēnos”. Šī brauciena laikā pabijām arī Beļģijā un Francijā. Taču izrāžu gan šajās valstīs nebija.
I. R.: — Tur bija lieliski skatītāji. Šķita, viņi tver katru mūsu pateikto vārdu. Arī aplausi pēc izrādes ilgi nenorima. Tās ir fantastiskas atmiņas.
Domā par bērniem
— Kādas lugas turpmāk plānojat iestudēt?
J. K.: — Par to pagaidām pāragri spriest. Protams, būs jauniestudējumi, taču vajadzētu atsvaidzināt jau iestudētās izrādes. Piemēram, “Apburtais loks” mums ir repertuārā, taču pašlaik to nespēlējam. Mums vajadzētu atjaunot arī Remarka “Trīs draugus”.
— Kāpēc jubilejai izvēlējāties “Vinniju Pūku un viņa draugus”?
J. K.: — Mēs ilgi domājām, ko izvēlēties, un secinājām, ka vajadzīga izrāde bērniem. Tā gan izrāde bērniem ir tikai nosacīti, jo arī pieaugušie tajā var smelt vērtīgas atziņas. Kopš Latvijā vairs nav Jaunatnes teātra, izrāžu bērniem teātru repertuāros palicis pavisam maz. Mūsu reģionā nemaz nezinu, vai vēl kāds teātris ir izvēlējies šo žanru.
Liels
diplomāts
— Vai neprofesionāliem aktieriem viegli izpildīt režisora vēlmes?
I. R.: — Viņš ir ļoti liels diplomāts un mūs saudzē! Režisors vienmēr saka tā: “Tu visu dari pareizi! Man patīk, kā tu spēlē, tomēr es gribētu, lai tu nedaudz…”. Un šajos vārdos ir jāieklausās.
M. S.: — Viņam vēlamo rezultātu no mums izdodas panākt ar labiem vārdiem.
L. I.: — Es neesmu pārliecināta, vai vienmēr cenšos izpildīt režisora teikto. Es spēlēju tā, kā jūtu. Tomēr viņa teiktais paliek prātā.
Ansis Martinsons (A. M.): — Varētu piekrist kolēģiem, taču gribētos, lai Juris kādu reizi būtu stingrāks.
U. D.: — Darbs jau sākas ar to, ka tu pats izdzīvo tēlu. Juris vēro no malas un novērtē. Svarīgi pašam saprast, vai tu vari dabūt gatavu to, ko viņš ir ieteicis.
A. J.: — Juris sākumā ļauj mums pašiem iejusties tēlā un tad, ja nepieciešams, pielabo. Kad tuvojas pirmizrāde, korekcijas kļūst arvien būtiskākas.
— Kā režisors vērtē aktierus?
J. K.: — Man ļoti patīk gudri aktieri. Un ir palaimējies ar tādiem strādāt. Ir vecs režisoru bauslis, ko aktieri bieži vien nezina: “Aktieriem vismīļākais ir tas, ko viņš pats ir atradis. To viņš nekad neaizmirsīs.” Ir režisori, kuri liek noteiktā brīdī pacelt roku un pagriezties pa labi vai pa kreisi. Var jau darīt arī tā. Galvenais, lai aktieris izjustu savu tēlu un šīs izjūtas savienotu ar savu varēšanu. Esmu tas, kurš tikai palīdz un ievirza. Ir gadījies arī pacelt balsi, taču tas cilvēku sasaista, nevis palīdz.
Gandarījums —
skatītāju atzinība
— Kā vērtējat iespēju spēlēt uz skatuves?
A. J.: — Man teātris ir ļoti mīļš un tuvs jau kopš skolas gadiem. Mana 1. klases audzinātāja Lilita Ozoliņa jau teica, ka esot jāiet par aktieri mācīties, nevis par agronomu.
U. D.: — Gandarījumu, ko gūstu brīdī, kad izrāde ir nospēlēta, nevar salīdzināt ne ar ko citu. Šie mirkļi liek aizmirst, ka ir bijis grūti nākt uz mēģinājumiem, mācīties lomas. Arī izrādes tapšanas procesā var gūt milzīgu pozitīvās enerģijas lādiņu.
M. S.: — Es neesmu ļoti talantīga, tomēr man te viss patīk. Te ir tik brīnišķīgi cilvēki, un būt kopā ar viņiem ir kas īpašs.
A. M.: — Tas ir tāds kā izaicinājums, iespēja darīt ko neikdienišķu, izmēģināt ko nebijušu un varbūt kādreiz arī lauzt kādu stereotipu. Vienmēr jau viss neizdodas, taču process sniedz gandarījumu.
L. I.: — Es teātrī vienkārši jūtos labi.
I. R.: — Protams, uz skatuves nav viegli, taču tā ir iespēja iejusties dažādos tēlos. Ikdienā mēs riņķojam starp darbu, māju un ģimeni. Te var aizmirsties. Bijuši brīži, kad ir ļoti grūti, kad esi pārguris, taču te no sirds izsmejamies, un nogurums pazūd kā nebijis.
