Gribu pastāstīt lasītājiem par savu pieredzi, apmeklējot ārstus. Kad vēl ārstējos Jēkabpils slimnīcā, man konstatēja arī deguna nerva iekaisumu. Izrakstīja zāles, lai mājās lietoju, taču tās nelīdzēja. Pieteicos pie neirologa Aizkrauklē. Samaksāju 10 latu, bet ārste Gavare mani pat neizmeklēja. Teica — lai zinātu, ko ārstēt, vajadzīga magnētiskā rezonanse. Rādu izrakstu ar Jēkabpils ārstu noteikto diagnozi, bet daktere uz to pat nepaskatās un tik raida mani ārā no kabineta.
Neko darīt — nolēmu pieteikties magnētiskajai rezonansei, kas iespējama tikai Rīgā. Bet, izrādās, ar ārsta nosūtījumu rindā jāgaida četri mēneši! Bet man taču sāp šodien, vai tiešām būs jāmokās tik ilgi? Izvēle, protams, ir — pie izmeklējuma var tikt agrāk, ja maksāsi 99 latus. Man, pensionāram, tā ir milzu summa. Arī 25 lati (ja sūta ārsts speciālists) ir liela nauda, bet to vēl varētu samaksāt. Jāpieskaita gan vēl 25 lati, ja padomā sarunāt kādu, kurš aizvestu uz Rīgu ar mašīnu. Vecam vīram izbraukāt pie Rīgas ārstiem ar vilcienu un autobusu vai trolejbusu ir ļoti grūti. Tā nu gaidu savu kārtu, kas, cerams, pienāks šomēnes.
Izrādās, ārsts vai slimnīca 10 latu var nopelnīt, pat nestrādājot, tikai izraidot pacientu pa durvīm. Bet es tātad maksāju tikai par to, ka iegāju kabinetā un izgāju no tā.
Taisnības labad jāsaka — tā ir ne tikai Aizkrauklē. Arī Gaiļezerā. Onkologs sūta pie urologa un otrādi, bet nabaga lauku cilvēks tik staigā no viena kabineta uz otru un visur maksā. Par to vien, ka pasaka, kur jāiet.
