Visu gadu naudu krāju,
Sveču dienas gaidīdams;
Nu atnāca Sveču diena,
Nu naudiņa jātērē.
(Latv. t. dz.)
Pēc latviešu tautas ticējumiem, 2. februārī svinama Sveču diena. Latvieši pat visu februāri izsenis dēvējuši par Sveču mēnesi. Sveču diena saukta arī par ziemas Māras dienu, tāpat par Svecaini, Grabenīcu, Groninicu, Vēja vai Govju dienu. Sveču diena iezīmē ziemas vidu. Šajā dienā latvieši parasti lēja sveces no aitu taukiem vai vaska.
Šajā dienā esot daudz jāēd, daudz jātērē un — galvenais — jālej sveces. Šī tradīcija radusies senos laikos, kad nebija ne tikai elektrības, bet arī pulksteņu. Toreiz laiku noteica pēc Saules, Mēness un zvaigznēm. Nepietika tikai ar diviem laika iedalījumiem — ziemas un vasaras saulgriežiem, bija nepieciešams sīkāks iedalījums. Tā radās Zvaigznes diena (6. janvāris), Sveču diena (2. februāris), Pelnu diena, Māras diena, Jāņa, Pētera, Miķeļa un daudzas citas dienas.
Sveču diena ir pats ziemas vidus, un tai bija savas dziesmas, rotaļas, paražas, ticējumi un ēdieni. Piemēram, lai gads būtu jautrs un cilvēks skaists, Sveču dienā jādzer daudz alus, jāēd cūkas gaļa, daudz jāsmejas, jādzied un jābūt jautram. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi.
Viens no svarīgākajiem darbiem — sveču liešana, jo ticēja, ka tieši Sveču dienā lietās sveces deg visgaišāk un izlietojas vistaupīgāk. Tam bija jābūt ļoti jautram pasākumam, jo tad, ja lējējs bijis dusmīgs, sveces degot ar tumšu liesmu, sprakšķot.