Nedēļa aizvadīta, veicot ikdienas darbu. Katru dienu ir, ko darīt. Arī Jaunjelgavā ir pietiekami daudz problēmu, bet par konkrētām situācijām, kas saistītas ar bāriņtiesas darbu, stāstīt nedrīkst. Problēmas ārpus darba “nenesu”.
Aizvadītajā nedēļā nāca klajā Labklājības ministrijas pētījums, kas liecina, ka pagājušajā mācību gadā vairāk nekā 3000 bērnu vecāki atstājuši Latvijā un devušies strādāt uz ārzemēm. Bieži viens vai abi vecāki dodas meklēt darbu ārvalstīs, bērnu atstājot pie otra no vecākiem, vecvecākiem, citiem radiniekiem vai paziņām, kuri ne vienmēr ir spējīgi veltīt bērnam tikpat daudz mīlestības un uzmanības, kā to būtu darījuši viņa vecāki.
Protams, arī daudzi jaunjelgavieši devušies peļņā uz ārzemēm. Liela daļa aizbraucēju ir nokārtojuši nepieciešamos dokumentus un iecēluši bērnam aizbildni. Par to, kas viņiem jādara, informējam ne tikai bāriņtiesā, bet regulāri publicējam paziņojumus arī “Jaunjelgavas Novada Vēstīs”.
Jaunjelgavā ir vērojama cikliska izbraukšana, ko mēs saucam par mandarīnu lasīšanas sezonu. Tas ir, aptuveni 20 cilvēku no Jaunjelgavas oktobrī trīs mēnešus dodas uz Spāniju strādāt mandarīnu plantācijās. Šī akcija turpinās jau otro gadu un mēs šos braucējus jau zinām un informējam, kas jāizdara, pirms doties uz ārzemēm. Šie vecāki ir nokārtojuši visus dokumentus. Tomēr jāatzīst, ka, atstājot bērnus pie radiniekiem vai paziņām, pie mēs diezgan bieži saņemam informāciju gan no skolas, gan no bērnudārza, ka ģimenē ir problēmas. Ir gadījumi, ka bērns nav pietiekami aprūpēts vai nav paēdis.
Ir bijis arī viens gadījums, ka vecākiem, kuri bija devušies peļņā uz ārzemēm un noteiktā laikā neatgriezās, esam atņēmuši aprūpes tiesības. Diemžēl tā notiek, bāriņtiesai nav citu iespēju. Pēc kāda laika māte atgriezās un visu nokārtoja. Šādos gadījumos meklējam bērnam aizbildni, kādu no tuvākajiem radiniekiem. Bet arī to nav tik vienkārši izdarīt, jo ne visi vēlas un var uzņemties atbildību par bērnu. Īpaši, ja tā ir riska ģimene, tad parasti arī tuvākie radinieki ir riska grupā. Bieži ir tā, ka lielākā atbildība par bērna aprūpi ir “novelta” valsts un pašvaldības iestādēm. Tad laikā, kamēr vecāki ir ārzemēs, meklējam dažādus risinājumus, piemēram, sarunājam izglītības iestādēs brīvpusdienas, biežāk pārbaudām šīs ģimenes, interesējamies gan skolā, gan bēr-
nudārzā, vai ar bērnu viss ir kār-
tībā. Ievietot bērnu bērnunamā ir vieglākais, bet ne labākais risinājums.
Problēma arī tā, ka ir ļoti grūti atrast audžuģimenes. Visā Jaunjelgavas novadā ir tikai viena audžuģimene. Arī pēdējā “Jaunjelgavas Novada Vēstu” numurā ievietojām paziņojumu, ka Jaunjelgavas novada bāriņtiesa vēlas uzrunāt cilvēkus, kas sevī jūt gan atbildību, gan misijas apziņu palīdzēt nelaimē nonākušiem bērniem. Daudzi varētu kļūt par audžuģimeni bērniem, kam nav ģimenes vai tajā ir radušās problēmas, vai dažādu apstākļu dēļ bērni nevar palikt pie saviem vecākiem. Diemžēl neviens šim aicinājumam nav atsaucies. Tas liecina, ka Jaunjelgavas novada iedzīvotājiem pašiem ir pietiekami savu problēmu, lai atbildētu vēl par kādu cilvēku. Audžuģimenei maksā gan valsts, gan pašvaldība, kopā tā saņem 200 latu, bērniem piešķiram brīvpusdienas un vēl dažādi cenšamies viņus atbalstīt, bet arī tā, izrādās, nav pietiekama motivācija.
Nupat uzzinājām tautas skaitīšanas datus, kuri liecina, ka Latviju pametuši apmēram 200 tūkstošu iedzīvotāju, bet Statistikas pārvaldes mājaslapā ir informācija par novadiem, bet diemžēl pagaidām nav ziņu par iedzīvotāju skaitu mazpilsētās un pagastos. Būtu interesanti zināt, cik iedzīvotāju ir, piemēram, Jaunjelgavā.
Pagājušajā nedēļā viena no aktuālākajām tēmām, kas izskanēja ziņās, bija par jaunajiem fotoradariem, ko policija novieto vietās, kur tie autobraucējiem nav redzami. Protams, pārsvarā braukājot tepat pa Jaunjelgavu, to nejūtu, bet vīrs, kurš gandrīz katru dienu brauc uz Rīgu, gan saka, ka radari tiešām ir izvietoti teju aiz visiem reklāmas stabiem un vēl nez kur. Ja novietotu, kā sākotnēji bija plānots, vispirms stacionāros radarus un tikai pēc tam pārvietojamos, tad viss būtu kārtībā. Patiesībā šādu ierīču izvietošanas ideja ir laba. Tas noteikti autobraucējus disciplinētu un arī, kā tas tika definēts, palielinātu cilvēku drošību. Šobrīd šķiet, ka radari ir biznesa projekts un to galvenā funkcija ir nevis panākt drošību, bet pelnīt naudu.
Šajās dienās aprit valdības darba pirmās simts dienas, un tautas kalpi sākuši izklāstīt paveikto. Pēdējās vēlēšanās balsoju par valdošo partiju “Vienotība”, nevaru teikt, ka esmu tajā vīlusies. Jau dodoties uz vēlēšanām, apzinājos, ka straujas pārmaiņas mūs negaida. Arī tie ministri, kas nāk klajā ar dažādu reformu piedāvājumiem, nekur tālāk netiek. Piemēram, izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis jau pirmajos mēnešos ir paudis daudz ideju par reformām, kas būtu nepieciešamas izglītības sistēmā, bet, līdzko kāda iecere izskan plašākā sabiedrībā, tā uzreiz tiek nopelta. Tas nav pareizi. Un reformu nobremzē jau pirmsākumā, tā vairs nekust no vietas. Tie ministri, kas ir ļoti piesardzīgi, ar plašām iniciatīvām nenāk. Var teikt, ka nekas jau nav mainījies — kā bija pirms simts dienām, tā ir arī tagad. Un par to ir neliela vilšanās. Kad pirms trim gadiem sākās ekonomiskā lejupslīde, bija cerības, ka ar laiku kaut kas sāks mainīties, bet pagaidām nekādas pārmaiņas nav jūtamas. No valdības gribētos sagaidīt vairāk stabilitātes izjūtu, lai cilvēki būtu droši, piemēram, par darbu, cilvēkam ir jāzina — ja viņam šodien ir darbs, tad tas būs arī rīt.
Es neko daudz nevarētu sūdzēties, jo mums ģimenē visiem ir darbs, protams, tas ir panākts ar lielu neatlaidību un mācībām. Diemžēl realitāte ir tāda, ka Jaunjelgavā, tāpat kā lielākajā daļā mazpilsētu, darbu atrast ir gandrīz neiespējami.
Pirmās aukstās ziemas brīvdienas pavadīju mājās kopā ar ģimeni, un tā ir viena no labākajām iespējām atpūsties no darba ikdienas problēmām.
