Komentē eksperts — mežsaimnieks, vides zinātņu maģistrs, Latvijas Lauksaimiecības universitātes Meža fakultātes doktorants un mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks Jānis Baumanis, kurš vienlaikus pēc vaļasprieka un pārliecības ir arī starptautiskās kategorijas medību trofeju eksperts un mednieks ar 21 gada stāžu.
Medību trofejām ir tikpat sena vēsture kā pašām medībām, tas nozīmē, ka tā ir tikpat sena kā cilvēcei. Lielāko daļu no visa cilvēces attīstības laikaposma cilvēki ir bijuši mednieki, tikai pēdējā, pavisam neilgā laika periodā lauksaimniecība un lopkopība daļā zemeslodes (bet ne visur) spēj nodrošināt cilvēkus ar pārtiku.
Medību ainu attēlošana bijusi visos laikos
Medību trofejas jēdziens laika gaitā ir mainījies, jo mainījies arī pats cilvēks, tomēr trofeju saglabāšana un veiksmīgu medību ainu attēlošana ir bijusi visos laikos. Atcerēsimies kaut vai vēstures grāmatās redzētos alās vai uz klinšu sienām atrastos petroglifus, kuros attēloti gan medījumi, gan mednieki, gan arī pats medību process (dažādi seno laiku dzīvnieki, kuri nomedīti ar šķēpu, akmeņu vai dažādu viltīgu ķerambedru palīdzību). Tāpat seno cilvēku apmetnēs bieži vien tiek atrastas nomedīto dzīvnieku paliekas — ragi, zobi, nagi un citi. Var rasties jautājums, kādēļ saglabāja šādas nepraktiskas lietas, ja nekur citur tās neizmantoja? Mēs zinām tā laika dzīvesveidu, ka medījums tika izlietots pilnībā — tas, kas bija ēdams, tika apēsts, ādas izmantoja apģērbam vai mājokļa iekārtošanai, bet pārējo — dažādu darbarīku izgatavošanai. Acīmredzot jau tajos laikos medību trofejas tika izmantotas, lai pirmatnējie mednieki demonstrētu pārējai sabiedrībai savu spēku, drosmi un medību prasmi, īpašības, kas būtiskas cilts izdzīvošanai. Vēlāk, cilvēcei attīstoties, šīs ainas tika attēlotas gleznās, gravīrās un citos mākslas veidos. Eiropā un pasaulē ir muzeji, kas veltīti tieši medību vēsturei un kuros lielāko daļu eksponātu veido medību atainojums mākslā un medību trofejas. Savukārt mūsdienu tehnikas iespējas ļauj šos pašus, medniekam svarīgos un būtiskos mirkļus iemūžināt fotogrāfijā vai filmā, kā arī, dažādi apstrādājot medījamo dzīvnieku trofejas, saglabāt tās, lai varētu pats atcerēties medību mirkļus, parādīt tos citiem, kā arī lai parādītu pēdējo cieņu medījumam.
Izgāž savu naidu uz tiem, kas dzīvo citādi
Latvijā, gan nedaudz vēlāk nekā Rietumeiropā, ir izveidojusies cilvēku paaudze — pilsētnieki, kuriem nav ne mazākā priekšstata par procesiem dabā un to, kas ir medības. Šiem cilvēkiem pārtika ir plastmasā iesaiņots izstrādājums lielveikalā, bez mazākās izpratnes, no kurienes tas ir radies un kādi procesi ir notikuši, lai šo pārtiku saražotu. Tam visam pievienojot arī interneta it kā garantēto anonimitāti, šie cilvēki bieži vien izgāž naidu uz tiem, kas dzīvo citādi. Tieši interneta komentāri vislabāk atspoguļo šīs sabiedrības daļas nezināšanu, bet tajā pašā laikā tas netraucē aktīvi paust savu viedokli. Ja tiek publicēta ziņa, ka mainās valdība, tad tai ir vien pāris komentāru, bet jebkura pozitīva vai negatīva ziņa saistībā ar medībām rada desmitiem un simtiem naidpilnu komentāru. Tā tas diemžēl ir, un medniekiem ar to jāsamierinās. Tādēļ tiešām ir jādomā par to, kā medību procesu atspoguļot tai sabiedrības daļai, kam šie jautājumi ir absolūti sveši un tādēļ šķiet nepieņemami.
Mednieki paši bieži vien grēko, publicējot attēlus, kuros ir redzams mednieks un medījums, bet nepadomā, kā tas tiek izdarīts. Ja mednieks attēlā ir redzams sēžam virsū savam medījumam vai atrotītām piedurknēm un līdz elkoņiem asiņainām rokām, tad, manuprāt, tas nu neliecina par cieņas pilnu attieksmi pret medījumu un medību procesu.
Trofeju izstādēm ir izglītojoša nozīme
Mūsdienās medību trofejām ir arī cita būtiska loma. Pirmkārt, apkopojot datus par medību trofejām, kas kādā laikaposmā iegūtas konkrētā teritorijā, var spriest par šo dzīvnieku populāciju kvalitāti. Jo tikai veseliem, spēcīgiem, pieaugušiem dzīvniekiem ir labas un kvalitatīvas trofejas. Tātad, ja trofeju kvalitāte krītas, tas liecina, ka nav kārtībā kaut kas ar medījamo dzīvnieku populācijām vai medību saimniecības organizēšanu šajā teritorijā. Tad ir jāsāk analizēt iemeslus un jāizdara secinājumi. Otrkārt, medību trofejām, īpaši trofeju izstādēm, ir liela izglītojoša nozīme. Runājot ar muzeju darbiniekiem pilsētās, kurās tiek organizētas medību trofeju izstādes, vienmēr ir dzirdams, ka tieši trofeju izstādes ir bijušas pēdējo gadu laikā visapmeklētākās. Tajās ierodas gan pieaugušie, gan skolēni un pat bērnudārzu grupas. Mūsdienu sabiedrības zināšanas par savvaļas dzīvniekiem ir gaužām trūcīgas. Daudziem vēl joprojām stirna ir briedim “sieva” vai “bērns”, nemaz jau nerunājot par tādiem smalkumiem, kā atšķirt medni no rubeņa vai to, ka briedis vai alnis savus milzīgos ragus katru gadu nomet un pēc tam dažu mēnešu laikā izaudzē no jauna.
Var teikt, ka mūsdienu medniekiem gaidāms liels izaicinājums — skaidrot sabiedrībai to, kāpēc medības ir nepieciešamas, un ar nepārdomātiem attēliem nevairot medību pretinieku un noliedzēju nometni.
