“Priecātos, ja 20 gadu varētu nomest un man paliktu tikai 50,” saka neretietis Jānis Šimanovskis, kurš rīt svinēs 70 gadu jubileju.
Mājās runā lietuviski
“Mani vecāki ir lietuvieši un kādreiz pārcēlās dzīvot Neretā. Arī es esmu lietuvietis, tāpat kā mana sieva Broņislava,” stāsta jubilārs.
Savu nākamo sievu viņš saticis Lietuvā. “Aizbraucu ciemos pie krusttēva. Broņislavas māsa strādāja par pastnieci, bet todien māsas vietā avīzes atnesa Broņislava, tā arī iepazināmies. Pēc tam viņu vedu uz Neretu,” atceras Jāņa kungs. Pāris ir kopā jau 42 gadus.
Ikdienā abi sarunājas lietuviski, bet sabiedrībā labi runā gan latviski, gan krieviski. Abi domā, ka daudzi cittautieši latviešu valodu nemācās slinkuma pēc vai tādēļ, ka sevi vērtē augstāk par citiem. Vainīgi arī paši latvieši, jo ar cittautiešiem runā viņu valodā.
Desas taisa paši
Kamēr mēs runājam, Broņislavas kundze cenšas sarūpēt cienastu. Mēģinu iebilst, bet viņa atbild: “Mēs taču dzīvojam laukos!”. Abi kopj gotiņu, un Broņislava pati sien sieru, bet vasarā nobaro cūku, gaļu izžāvē un taisa arī desas. Tās gatavo un gaļu kūpina divatā — katrs dara savu darbu. Saimniecības ēkā ierīkots tā, ka dūmi vispirms nonāk kūpinātavā, pēc tam — skurstenī, bet, kad process beidzies, lūku aizver ciet, un dūmi nokļūst tieši skurstenī. Agrāk gaļu kūpinājuši pie kaimiņiem, bet reiz kūpinātava aizdegusies un apdegusi arī gaļa.
“Daudzus gadus es vairs nelietoju cukuru — pie tējas lieku medu vai ievārījumu,” stāsta jubilārs. “No pensijas vien grūti “savilkt galus”, bet, kamēr vien spēks kaulos, varam strādāt un paši visu ko izaudzēt, iztikt varam.”
Pēc skolas
autovadītāju kursos
Jāņa bērnība un skolas gadi ir pagājuši Neretā. Toreiz abi ar māsu uz skolu gāja astoņus kilometrus, un tas nelikās grūti. Nebija ne autobusu, ne citu braucamlīdzekļu. Kad parādījās pirmais GAZ 51, tas visiem bija liels notikums. Vēlāk skolas virzienā sācis kursēt vilciens, tad braukuši ar to.
“Pēc pamatskolas beigšanas mācījos šoferu kursos Daugavpilī, tie bija krievu valodā, un neviens neprasīja, saproti vai nē. Iemācījos gan valodu, gan braukšanas prasmi, pēc tam pusotru gadu nostrādāju Jēkabpilī par autovadītāju,” stāsta Jāņa kungs.
Uz vagona jumta
Trīs gadus Jānis Šimanovskis dienēja Baltkrievijā. “Dienestā mani iesauca gadu vēlāk — lai es kā šoferis būtu ieguvis arī pieredzi. Rudeņos mums vajadzēja braukt uz Kazahiju novākt ražu — lopu vagonā iekšā un uz priekšu. Reiz, kad pie Saratovas braucām pāri Volgai, mēs, četri dienesta biedri, pa lūku izlīdām uz vagona jumta, neviens komandieris par to nezināja un citi dienesta biedri nepamanīja. Mēs gribējām apskatīt apkārtni, tomēr nekā skaista tur nebija — tikai tilta metāla konstrukcijas un milzīgs ūdens plašums. Pāri ūdenskrātuvei braucām vairākus kilometrus, upe bija uzplūdināta aizsprostu dēļ,” atceras jubilārs.
Stepē
pēc graudiem
Kazahijā kareivjiem vajadzēja smagi strādāt. “Bijām lētais darbaspēks. No tīruma uz elevatoru esmu pārvedis ļoti daudz graudu — vienā virzienā braucu pat 105 kilometrus pa stepi, tikai iebrauktas sliedes, ceļu tur nebija. Visgrūtāk bija braukt pēc lietus — riepas aplipušas dubļiem un salmiem,” stāsta Jāņa kungs. “Bet tiku galā labi — jau Latvijā biju izbraukājis tīrumus, sliktus ceļus un kupenas.”
Dienesta laikā Jānim palīdzējis sportā gūtais spēks un rūdījums. Agrāk viņš cilājis svaru stieni un svaru bumbas, 32 kilogramus smagu bumbu ar vienu roku varējis uzgrūst ap 20 reižu. “Kad uzgrūdu 100 kilogramu smagu svaru stieni, dienesta biedri brīnījās, un neviens mani neuzdrošinājās aiztikt,” viņš stāsta.
Vada ekskavatoru
Latvijā Jānis atgriezās 1965. gadā un Viesītē pabeidza ekskavatoristu kursus, tomēr gribēja būt šoferis. Taču nekā — 10 mēnešu vajadzēja atstrādāt kursus. Pirmo gadu viņš bija ekskavatora vadītāja palīgs, bet pēc tam kļuva par ekskavatora vadītāju un šajā darbā nostrādāja vairāk nekā 20 gadu — gan Jēkabpils, gan Aizkraukles rajonā. Šis arods toreiz bija ļoti pieprasīts, jo daudzviet meliorēja laukus. Taču lielā trokšņa un vibrācijas dēļ Jānim sācis džinkstēt ausīs, un viņš no šī darba atteicās. Tomēr viņu projām laist negribēja — sūtīja uzmērītāju kursos. Dabā bija jānosprauž meliorācijas trase, jāveic aprēķini un jāiedzen mietiņi. Apmēram pēc gada viņš atkal kļuva par autovadītāju — sākumā kolhozā “Visdarbs”, pēc tam “Draudzībā”, ko izveidoja, apvienojot vairākus kolhozus.
Kolhozi vēlāk izira, bet autovadītāji un traktoristi bija pieprasīti, un Jānis vietējā kooperatīvā ar traktoru apstrādāja dārzus, vēlāk Neretas pienotavā veda pienu. Maksāja maz, vajadzēja agri celties, brīvdienu nebija. “Nepilnu gadu izturēju, un ar to mana darba biogrāfija beidzās,” saka jubilārs.
Pieraksta sienas
kalendārā
Tagad Jāņa kungs ir pensionārs, bet ļoti mūsdienīgs — viņš fotografē, prot rīkoties ar datoru, internetu un ir arī portālā draugiem.lv. Veselības stiprināšanas nolūkā pirms trijiem gadiem sācis gandrīz katru dienu braukt ar velosipēdu — 20 kilometru dienā. Uz to pamudinājis draugs Jāzeps Čipāns, kurš ir nedaudz vecāks. “Iepatikās. Sākumā braucu ar Krievijā ražotu velosipēdu, bet tam nevarēja pārslēgt ātrumus. Draugam bija velosipēds ar ātrumiem, nopirku arī sev — lietotu, bet pēc gada jaunu ar septiņiem ātrumiem. Braucam pa šoseju — parasti desmit kilometru turp un pēc tam atpakaļ. Pirmajā gadā kilometrus neskaitīju, otrajā gadā nobraucu 3720 kilometru, bet pagājušajā gadā — 3780 kilometru. Laiks tam bija labvēlīgs — braucām līdz Ziemassvētkiem, bet tagad — ar velotrenažieriem. Kā distanci nobraucu, atzīmēju sienas kalendārā. Sportošana palīdz justies stiprākam,” stāsta jubilārs.
