Pirms 42 gadiem toreizējā Stučkas rajona avīzes “Komunisma Uzvara” septembra numurā bija raksts par mehanizatoru sacensību dalībnieku skrīverieti Ringoldu Lazdiņu. Daudz labu vārdu tajā teikts par arāju, kurš, piedalīdamies rajona un vēlāk arī republikas mēroga sacīkstēs, ieguvis godalgotas vietas. Tolaik viņš Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā bija nostrādājis jau 15 gadu. Pēc gandrīz trīsreiz ilgāka laika devos apciemot čaklo arāju.
Ringolda kungs sagaida mani Skrīveru dzīvoklī, un, atverot durvis, pazīstu to pašu vīru, kas fotogrāfijā avīzē. Šogad viņam apritēs 82 gadi. Rādu 1970. gada laikraksta numuru, un viņš smaidot saka: “Man tādu avīžu ir daudz, kurās mana bilde. Ik pa laikam deva kādu medāli.”
Mājup ar
meitiņu
— Mehanizatora gaitas sākās Skrīveros?
— Esmu no Odzienas puses, bet par traktoristu kļuvu Krievijā izsūtījuma laikā, pēc 1949. gada. Mani kopā ar diviem brāļiem, māsu un kurlu un aklu vecomāti iesēdināja lopu vagonā un aizveda uz Tomskas apgabalu. Vecomāti pa ceļam apglabājām, bet pirms tam mums draudēja ar pistoli pie deniņiem, un turpat vagonā parakstījām papīru par labprātīgu aizbraukšanu. Tēvs tajā laikā jau “grauza” ogles Vorkutā. Tomskas pusē sabijām septiņus gadus. Pēdējos gados kolhoza dzīvi principā vadīja latvieši. Iecēla par brigadieriem un citiem priekšniekiem. Bet sākumā mūs sauca “j….ije latiši”.
Parādījās pirmais kombains, un mani, deviņpadsmitgadīgu jaunekli, norīkoja par kombainiera palīgu. Otrajā sezonā jau pats stūrēju.
Sibīrijā iepazinos ar nākamo sievu — skrīverieti Skaidrīti, un mājup abi braucām ar meitiņu Rasmu pie krūts.
Mocis par
uzvaru
— Laikrakstā teikts, ka piedalījāties arāju sacensībās. Atgriezies Latvijā, atkal sēdāties pie traktora stūres?
— Paliku pie radiem Skrīveros, strādāju izmēģinājumu saimniecībā, darbs veicās, un drīz vien priekšniecība mani ievēroja. Kad sākās arāju sacensības, pirmajās nepiedalījos, betsaimniecības agronoms nelika mieru. “Ringold, tev arī jāpiedalās,” viņš teica. Tā pierunāja mani. Sāku ar saimniecības mēroga sacensībām, kad tajās uzvarēju, piedalījos zonālajās, rajona, republikas, un, ja arī tajās rezultāti bija labi, norīkoja uz Vissavienības. Rajona sacensībās augstākā vieta bija daudzkārt. Tad zināju, ka jāpucē traktors, jo došos uz republikas sacensībām. Divas reizes uzvarēju Latvijas arāju vidū un par katru uzvaru saņēmu jaunu moci “Jawa”. Par otro vietu Vissavienības sacensībās Lietuvā — “Iž Jupiter” ar blakusvāģi. Otras augstākā mēroga arāju sacensības norisinājās kaut kur aiz Maskavas. Tajās iekļuvu desmit labāko vidū. Tādēļ, ka biju “valsts ienaidnieks”, netiku uz arāju sacensībām Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Atsūtīja no Rīgas “čekas” papīru, ka šitāds “brālis” uz ārzemēm nedrīkst braukt.
— Ja tik daudz moču, vieglo automašīnu nemaz nevajadzēja?
— Nē, biju jauns, ar javām trakoju.
— Visi trīs motocikli joprojām saglabājušies?
— Vienu javu pārdevu, ižu nobraucu, bet otra java vēl tagad garāžā spīd un laistās.
Hruščovs neatbrauc
— Ko nozīmē šādas traktoristu sacensības? Ar paša traktoru, kuru pārzinājāt kā savu kabatu, taču nebraucāt?
— Arājus dalīja trijās grupās — tie, kuri piedalījās ar riteņtraktoriem, kā “Belarus”, ar kādu braucu arī es, tad kāpurķēžu un visbeidzot K — 700, ar lielajiem riteņiem.
Krievijā deva pilnīgi jaunu traktoru, tikko no rūpnīcas. Pašam visu vajadzēja noregulēt. Samērīja lauciņus, un arumu vērtēja bargi tiesneši — septiņas komisijas ar inženieriem un mehāniķiem. Viena vērtēja traktoru, cita arklu, aruma kvalitāti, vajadzēja iekļauties noteiktā laikā utt. Dažreiz starp sāncenšiem punkti atšķīrās tikai par simtdaļām. Kā atrada pārkāpumu, punkts nost.
— Padomju laikos notika dažādas dīvainības, par kurām mūsdienās pasmaidām. Arī jūs kādu atceraties?
— Norīkoja mani uz kaimiņu kolhozu “Lāčplēsis”, jo pats Hruščovs ieradīšoties. Vajagot kādu, kurš parāda, kā starpvagas bietēm rušina. Dienu iepriekš mani instruēja: “Pucē traktoru, pucējies pats un no rīta dodies ceļā.” Aizbraucu, tur visas mājas skaisti nokrāsotas par godu lielā vīra vizītei. Nolieku traktoru un gaidu tālākos rīkojumus. Tā visu dienu arī nogaidīju. Neatbrauca.
— Skrīveri ir netālu no Aizkraukles. Vai redzējāt arī, kā tapa šī pilsēta?
— Kopā ar sievu skatījāmies Daugavas aizbēršanu pirms HES celtniecības. Iepirkāmies pirmajā Aizkraukles veikalā. Kaimiņiene tajā strādāja par pārdevēju.
Dosies sirdi “remontēt”
— Kad pēdējo reizi sēdāties pie traktora stūres?
— Deviņdesmitajos gados. Tad sabeidzu muguru un metu mieru. Šogad man būs jau 82 gadi.
— Stāsta, ka bijāt arī liels mednieks un fotogrāfs.
— Mednieks biju vairāk kā divdesmit piecus gadus. Kad nāca rudens, nevarēju sagaidīt pirmās medības. Sākās augustā ar iešanu uz pīlēm, tad atsevišķi sestdienās rīkoja zaķu medības, vēlāk, septembrī, aļņu, ziemā — mežacūku, aļņu un pārējo zvēru. Kādās medībās Jaunjelgavas pusē gadījās aci pret aci saskrieties ar prāvu mežakuili. Neapmulsu, šāvu, trāpīju desmitniekā. Kuiļa ilkņi tagad mājās ir goda vietā. Bet fotoaparātus saņēmu kā balvu aršanas sacensībās. Fotografēju godos, jubilejās. Pats gatavoju fotoķīmiju, attīstīju filmiņas, taisīju bildes. Tagad skapji pilni fotoalbumiem.
— Traktorista darbs tagad, vecumdienās, atgādina par sevi?
— Ārsts teic, ka sirds nedaudz “jāremontē”. Šonedēļ iešu kādu laiku pagulēt slimnīcā. Strādājot par mehanizatoru, katru gadu pienācās sanatorija vai atpūtas nams. Vasarā strādāju, cik jaudāju, bet rudenī atpūtos pie Melnās jūras vai Jūrmalā.
