Šodien, 24. janvārī, pulksten 19 Aizkraukles novada kultūras namā teātra iestudējumu “Jautrais tandēms” rāda divi skatītāju mīlēti aktieri — Gunta Virkava un Jakovs Rafalsons. “Staburags” piedāvā interviju ar vienu no viņiem.
Kopš Atmodas sākuma Latvijā darbojas nu jau atzīstamu popularitāti guvušais un skatītāju mīlestību iemantojušais aktieris Jakovs Rafalsons. Televīzijas seriāla “UgunsGrēks” skatītāji viņu iepazinuši kā turīgo brunču mednieku Vadimu Felzenbaheru, bet teātra mākslas cienītāji —visdažādākajās izrādēs.
— Ko darāt šobrīd, vai esat sācis darbu pie jauniem projektiem?
— Pagaidām filmēšanās vēl nav sākusies, darbojos teātrī. Piedalos izrādēs gan Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, gan arī Nacionālajā teātrī. Patlaban Rīgas Krievu teātrī režisora Igora Koņajeva vadībā iestudējam izrādi “Tango ar Stroku”. Tas ir stāsts par slaveno un leģendāro personību Oskaru Stroku, tango karali, “Melno acu” autoru, kurš pagājušā gadsimta pirmajā pusē dzīvojis Latvijā, Rīgā.
— Labprātāk filmējaties kino vai spēlējat teātrī?
— Sirdij tuvāks man ir kino. Protams, sava pievilcība ir gan teātra, gan kino mākslai. Kod, kurā pirkstā gribi, sāp visi — atmest nevarētu ne vienu, ne otru.
— Vai sadzīvē kādreiz izmantojat savu aktiera talantu?
— Vienīgi tad, kad mani palūdz vadīt kādu nodarbību studentiem. Īstu aktieri, ja viņa vieta ir uz skatuves, sadzīvē, ielās vai sabiedriskā vietā pat nepamanīs, neievēros. Domāju, ka teātris un skatuve ir vieta, kur var netēlot, bet būt patiesam, kāds esi.
— Dienā mēģinājumi, vakarā izrādes. Vai ir arī brīvais laiks?
— Ļoti maz. Ja dienas pirmā daļa ir brīva, tas jau ir kā atvaļinājums.
— Kā uzturat sevi formā?
— Ar sportu nodarbojos, bet diemžēl mazāk nekā kādreiz. Vingroju, apmeklēju baseinu. Aktierim jābūt formā, jāspēj izpildīt visas režisora prasības, uz skatuves jābūt brīvam un atraisītam, fiziski pietiekami spēcīgam. Nevarīgs aktieris uz skatuves ir nožēlojams, ja tā ir, tad laiks no teātra aiziet.
— Kas jūs dzīvē iepriecina un iedvesmo?
— Jūs man uzdevāt jautājumu, uz kuru man šobrīd ir pat ļoti patīkami atbildēt. Nesen piedzima mazdēls, tas mani ļoti iepriecina. Man jau ir mazmeitiņa un tagad arī mazdēliņš. Bet nu par lietām, kas iedvesmo… Man ļoti patīk džezs, mājās ir plaša bibliotēka, labprāt lasu. Reiz kāds teica, ka dzīves laikā jāizlasa 30 labu grāmatu. Bet kā zināt, ka grāmata patiešām ir laba? Tāpēc jāizlasa tūkstošiem grāmatu un no tām jāizvēlas 30 labāko. Man tuva Marinas Cvetajevas dzeja, Īzaka Bābela proza. Un vēl — Rīgā dzīvo brīnišķīgs rakstnieks, mans draugs Vladimirs Vigmans, viņš ir arī žurnāla “Otkritij Gorod” redaktors. Manuprāt, unikāls rakstnieks. Un šo žurnālu lasu tikai tāpēc, ka tajā strādā Volodja.
— Kā jūsu darbu uztver ģimene?
— Mana sieva Gaļina ir direktora vietniece Rīgas klasiskajā ģimnāzijā. Gadās, ka pēc kārtējās seriāla epizodes, kurā bijušas pikantas ainas, pie viņas pienāk kāda kolēģe un jautā: “Nu, kā jūs viņam tā atļaujat?”. Taču aktiera profesija tāda ir, un tur neko nevar darīt. Starp citu, sieva ir mana latviešu valodas konsultante, pateicoties viņai, valodu apgūstu arī es.
— Kā jums izdodas būt tik šarmantam?
— Man šķiet, ja cilvēkā ir patiesa labestība, viņš ir pievilcīgs un patīkams citiem. Ja vīrieša attieksme pret sievieti ir kā pret ko svētu, tad pasaule kļūst labāka. Ja mēs visi šajā nebūt ne vieglajā laikā varētu būt uzmanīgāki un labvēlīgāki viens pret otru, tad kļūtu viens otram tīkamāki. Ja ļoti gribas runāt, tad jāatceras teiciens: labāk runāt labu par sevi nekā sliktu par citiem.
— Vai ir kāds novēlējums mūsu lasītājiem?
— Gribu apsveikt gan televīzijas skatītājus, seriāla cienītājus, gan teātra mīļotājus Jaunajā gadā, novēlēt laimi, saticību un veselību. Paldies, ka esat un atceraties mani.
