Šodien 55 gadu jubileju svin Aivars Bērziņš no Kokneses novada Iršu pagasta. Jubilārs teic, ka virtuvē “nemaisās”, viesībās viņš ir ciemiņš, jubilejas svinībām visu sagatavos sieva Ligita. “Paldies viņai,” saka Aivars. “Reti jau cilvēki saka paldies, mūžīgi pateicības runas iznāk pie kapa.”
“Caur un cauri irsietis,” par sevi saka Aivars Bērziņš. Viņa senči nākuši no Gulbenes un Cēsu puses, vecvecāki Iršos ieradās 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad te varēja nopirkt zemi. Aivars Iršos piedzimis, skolojies un pēc karadienesta atgriezies dzimtajā pagastā.
Lūk, tas ir latvietis!
Pēc pamatskolas puisis Kandavas sovhoztehnikumā apguva automehāniķa profesiju, bet tūlīt pēc tam iesaukts dienestā. Divus gadus pavadījis pie Amūras. Palaimējies, jo dienests pagājis komandantu rotā kā autovadītājam, apkalpojis divīziju, virsniekus. Dienestā pavadīto laiku Aivars atminas labprāt. “Tur ir krasi kontinentāls klimats, nav ne rudens, ne pavasara. Vasarā plus 45, ziemā tikpat mīnusos. Laika apstākļu maiņu noteicām pēc vietējiem — kad viņi sāka vākt ražu dārziņos, bija skaidrs, ka pēc nedēļas sāksies ziema. Vienā mirklī viss sasala, arī vasara sākās tikpat pēkšņi — nedēļas laikā viss saplauka un saziedēja. Ja šefs lika, gājām arī ogot, brūklenes bija milzīgas,” Aivars atceras Sibīrijas dāsno dabu. “Braucām arī pēc bērzu sulām. Viņi gan citādi sulas tecināja — iecirta bērzā robu, apakšā pašāva tukšu konservbundžu, un lieta darīta. Es ieurbu caurumus, ieliku iepriekš sagatavotas mēlītes, un sula skaisti tecēja. Krievi brīnījās un teica: “Lūk, tas ir latvietis, visu prot!” Latviešiem tur bija ļoti laba slava.”
Vēstules vairs nelasa
Aivars ar savu nākamo sievu Ligitu kopā mācījās Pērses pamatskolā. Kā jau daudzi puikas, arī viņš patiku pret pāris gadu jaunāko skolasbiedreni izrādīja, raustot meiteni aiz bizēm. Divus gadus, kamēr Aivars bija dienestā, vēstules no tālās Sibīrijas uz Latviju dažkārt ceļoja pat pusotru nedēļu. Ligita atzīst, ka čaklāks rakstītājs bijis Aivars. Vēstules saglabātas vēl joprojām, un kādreiz, kad jaunajā ģimenē gadījies kāds strīds, Ligita tās pārcilājusi un pārlasījusi, un ap sirdi uzreiz kļuvis vieglāk. Pēdējos gados gan tās nav lasītas — tātad Bērziņu ģimenē valda saticība un mīlestība.
“Pārnācu no dienesta, un pēc gada — 1979. gada 26. maijā — apprecējāmies,” stāsta irsietis. “Kāzas svinējām pēc tā laika paražām, bija vairāk kā simt viesu, ballējām trīs dienas. Traka bija tā kāzu diena.”
Todien Iršu pagastā bijušas pat trīs kāzas — Bērziņiem, Ziediņiem un Āboliem. Laulību braukuši reģistrēt uz toreizējās Stučkas dzimtsarakstu nodaļu, ceļš — pilns kāziniekiem, visiem pāriem sacelti goda vārti, uzaicinātie ciemiņi sajaukušies kopā. Laikam pašas Laimes mātes pēdās gājusi šie trīs pāri, jo visi vēl aizvien ir kopā. Bērziņu ģimene izlolojusi divas, bet Ziediņu ģimene trīs meitas, savukārt Ābolu ģimene — divus dēlus. Laimīgais 1979. gada 26. maijs!
Kaut virtuāli, bet kopā
Interesanti, ka abas Bērziņu atvases — Santa un Zane — dzimušas 27. decembrī. Meitām Aivars ierādījis visus lauku darbus, arī sienu vākt, iemācījis braukt ar traktoru. Latvijā tagad dzīvo tikai jaunākā meita Zane, Santa ar dzīvesbiedru Uldi jau trīs gadus mīt Floridā ASV. “Aizbrauca ar apņēmību gadus desmit uz Latviju nebraukt,” stāsta Aivars. “Viņi ir ļoti daudz panākuši, smagi strādā, bet ir apmierināti ar dzīvi. Nešķiet, ka esam tālu, jo, izmantojot jaunās tehnoloģijas, “skaipa” palīdzību, gandrīz ik vakaru runājamies un arī redzam viens otru. Piemēram, Jauno gadu, kaut arī virtuāli, tomēr sagaidījām kopā.”
Par pagaidām vienīgo mazbērnu, Zanes dēlēnu Krišjāni, Aivars runā ar lielu gādību un mīļumu. Var just, ka mazais puisēns savu vecvecāku sirdis ir “okupējis” pilnībā. Aizvadītajā vasarā Krišjānis veselu mēnesi dzīvoja Iršos un gāja vectēvam līdzi visos darbos. Prieks, ka puika tagad zina, kur rodas piens, kartupeļi izaug zemē, bet ogas var noplūkt piemājas ogulājos, un viens krūms tagad pieder mazdēlam.
Sirdslieta —
“dzelži”
Kolhoza laikā Aivars bijis automehāniķis, bet tagad jubilāra ikdiena rit, strādājot saimniecībā. Liela palīdze ir sieva Ligita, kura strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Pērses pamatskolā, bet skolēnu skaits skolā saruka, klases apvienoja, un darba vairs nav. Bērziņiem ir bioloģiskā saimniecība, jāaprūpē 15 govju, tāpēc darāmā netrūkst.
Kad visi darbi apdarīti, ziemas vakaros Aivars pielabo savus “dzelžus”. Tā ir viņa sirdslieta. “Mājas pagrabā esmu ierīkojis nelielu darbnīciņu,” saka Aivars. “Tehnika jāremontē, jāuzpucē. Ziema ir laiks, kad var atvilkt elpu.”
Aivaram darba tikumu iemācījis tēvs, pret visiem četriem dēliem bijis stingrs. “Tēvs bija ļoti prasīgs pret sevi, padotajiem un arī pret mums, bērniem,” stāsta jubilārs. “Nu jau viņš aizsaulē, bet tēva mājas Iršos atjauno brālis Didzis, viņš ir neredzīgs. Apbrīnoju viņa apņēmību, rok pamatus, taustoties ar rokām. Didzis no visiem četriem brāļiem ir vismērķtiecīgākais.”
Radio skan visu
diennakti
Aivars Bērziņš saņēmis 1991. gada barikāžu dalībnieka goda zīmi. “Pagastā toreiz organizēja autobusus, kas mūs veda uz Rīgu. Nevienu ar varu nespieda, bet autobusi vienmēr bija pilni,” atminas Aivars. Protams, bez savas pārliecības neiztikt, un Aivaram tā bija, tāpēc bez apdomāšanās devies uz Rīgu.
“Biju Zaķusalā, televīzijas ēkā,” atminas jubilārs. “Ugunskuri, daudz ļaužu, dziedājām dziesmas. Latvieši nekad nav bijuši tik vienoti kā toreiz.” Divējādas izjūtas sirdī esot bijušas — uztraukums par gaidāmo nezināmo un nomierinošā citu patriotiski noskaņotu cilvēku klātbūtne. Visi vienprātīgi un apņēmīgi.
Bet kā jutās mājinieki — sieva, meitas? “Meitām bija ap desmit gadu,” atminas jubilāra sieva Ligita. “Radio tolaik klausījāmies augu diennakti, naktī aparāts stāvēja pie gultas, arī dienā skolā visu laiku skanēja radio. Nevarēja zināt, kad un kas notiks. Bija milzīga spriedze un satraukums.”
Uz Rīgu Aivars braucis trīs reizes. Tieši tajā dienā, kad viņš atgriezās mājās nosvinēt jubileju, Zaķusalā sākās apšaude. “Televīzijā rādīja tur notiekošo, un, lai gan bija liela neziņa, visam pāri klājās ticība — būs labi,” saka Aivars.
Pēc ceļojuma uz kūti negribas
Ligita stāsta, ka vīrs parasti saņem saimniecībā noderīgas dāvanas, taču lielākais sapnis viņam ir cits. Jaunā gada pirmajā dienā, kad Latvijas Televīzijā tiešraidē tiek pārraidīts Vīnes simfoniskā orķestra koncerts, Aivars sēž kā klints un apkārt notiekošo ne redz, ne dzird. “Tā būtu lielākā dāvana — nokļūt Vīnē un klātienē izjust, redzēt, dzirdēt,” teic Aivars. “Mani sajūsmina koncerta gaisotne, var sakārtot domas, jūtas.” Iegādāti iemīļotākās klasiskās mūzikas diski, un, kad ir noskaņojums, Aivars labprāt klausās. Sirdij īpaši sirdij tuvs ir Štrauss.
Jubilāram patīk arī ceļot, redzēt svešas zemes, ļaudis, atšķirīgu dabu. Pēdējais brauciens bija uz Turciju, bet Aivars būtu gatavs doties arī ciemos pie meitas uz Ameriku. “Ceļojumos krāju emocijas, un, ai, kā pēc tam negribas iet uz kūti!” noteic Aivara kungs. “Kaut vai aizbraucu tepat uz Rāmavu uz tehnikas izstādi, un arī pēc tam negribas vairs pie tā vecā belarusa iet… lai gan tas tomēr uzticams. Dzīvot citur gan negribētu, tepat ir vislabāk.’’
