Jaunjelgavas novada Seces pagastā kopš pērnā gada marta darbojas folkloras kopa. Sākumā tajā bija trīs dalībnieces, bet nu viņu skaits ir trīskāršojies, un mēģinājumos ik nedēļu kopā sanāk deviņas secietes. Par folkloras kopu stāsta tās vadītāja Ilze Vecmane, kura ikdienā strādā bērnudārzā.
Ar Atmodas garšu
— Kad iepazināt folkloras pasauli?
— Tas bija Atmodas sākumā. Esmu rīdziniece, Rīgā tolaik darbojās folkloras klubs, turp gāja mana māsa, un es aizgāju viņai līdzi. Folkloras pasaule bija kaut kas nedzirdēts un neredzēts. Tagad tā vairs nav, folkmūzika skan gan radio, gan televīzijā, bet toreiz tā bija gandrīz kā brīnums. Arī tāpēc, ka folkloru padomjlaikā nepopularizēja. Ne par visu drīkstēja runāt, ne visas dziesmas dziedāt. Un tas bija viens no vilinājumiem. Turklāt visam bija Atmodas pieskaņa. Folkloras klubā mēs klausījāmies lekcijas, mācījāmies rotaļas, ko pēc tam ierādījām bērniem skolās un bērnunamos. Klubā drīkstēja dziedāt visi, arī tie, kuri to neprata. Pēc tam darbojos ansamblī “Lāns” un “Laiva”. Pašmācībā apguvu kokles spēli. Tas bija kaut kas tāds, ko nedara visi. Pirms septiņiem gadiem pārcēlos uz laukiem, ansamblī vairs nedarbojos, bet pēc tā arvien ilgojos.
Dzied arī veikalā un kūtī
— Beidzot ilgas ir piepildījušās?
— Kad sākām veidot kolektīvu, bijām ar mieru izmēģināt un cilvēkiem piedāvāt visu pēc kārtas — šlāgerus, ziņģes, mūsdienu dziesmas, taustījāmies, meklējām. Negāja nemaz tik viegli, ansamblī bija maz dalībnieču, varbūt arī tāpēc, ka tas, ko darīju, nebija mana sirdslieta. Tad palikām trijatā, pēc tam pievienojās vēl viena meitene, un es sāku vairāk pievērsties tam, kas man patiešām interesē — folklorai, neraugoties uz to, vai klausītājiem patiks. Patika. Izrādījās, ka, piemēram, kolektīva dalībniece Dace Vitkovska vienmēr gribējusi dziedāt tautas melodijas. Dace ir pati aizrautīgākā no visām. Viņa var piezvanīt man jebkurā laikā un pajautāt, kāda bija tā vai cita dziesma, un, pat tad, ja esmu veikalā vai kūtī, telefonā nodziedu. Prieks, ka Dace dzied mājās, dzied savai mammai. Arī līgodziesmas, ko svētkos iemācījāmies, izskanēja ne tikai te, Seces saieta namā, bet “aizgāja” arī uz lauku sētu. Dace dziedāja saviem ciemiņiem, iemācīja dziesmas arī viņiem. Tas man šķiet pats svarīgākais — nodot tālāk, izmantot ikdienā.
— Kā iesaistījāt kopas dalībnieces?
— Sākumā cilvēkus nepazinu, domāju — izlikšu paziņojumu un sanāks, bet nekā. Saskumu par to, taču apjautu: jāiepazīst cilvēki, jādara tā, kā to dara lauku vidē, nevis tā, kā biju iedomājusies. Cilvēki ir jāuzrunā personiski.
Negribas būt ‘‘rāmī’’
— Reiz intervijā kāda kundze tautasdziesmas nodēvēja par latviešu mantru.
— Diezgan precīzi. Jo, spēlējot kokli un dziedot, jūtu, kā atslābinos, nomierinos. Manuprāt, tautasdziesmu ritmi varbūt ne visiem, tomēr daudziem ir vajadzīgi. Folklorā laika gaitā kaut kas ir būtiski mainījies. Kādreiz liela daļa cilvēku uz folkloristiem raudzījās kā uz dīvaiņiem. Tagad tautas deju kolektīviem ir fonogrammas ar ļoti kvalitatīviem ierakstiem, kas jau kļūst populāri. Folkloras kopas variē, sāk dziedāt modernāk, vairs nav tik izteiktas robežas. Un man liekas, ka tas ir labi.
— Kā izvēlaties dziesmas?
— Repertuārs pārsvarā ir no dziesmu pūra, ko savlaik esmu dziedājusi. Turpmāk vēlētos pievērsties tām dziesmām, kas nākušas no Seces vai vismaz no Sēlijas. Cenšamies dziedāt zināmas tautasdziesmas, un tas ir tīšuprāt, lai cilvēki saklausītu ko pazīstamu un varētu dziedāt līdzi. Dziesmas no latviešu zelta fonda, piemēram, “Caur sidraba birzi gāju”, “Upe nesa ozoliņu”. Man ir pieņemamas arī tās melodijas, kas ir folklorizējušās. Mēs dziedam ne tikai folkloru, tāpēc negribētos “ielīst” vienā rāmītī, svarīgi būt atvērtām un dziedāt visu, kas mums patīk. Dziedam arī mazāk zināmas tautasdziesmas, Imanta Kalniņa, Raimonda Paula dziesmas.
Iet cilvēkos
— Esat piedalījušās kādos pasākumos?
— Kopš oktobra sākās aktīvāks dziedāšanas laiks. Sākumā meitenes, kuras nāca dziedāt, teica — tikai ne uz skatuves, tomēr ar laiku atraisījāmies. Vēl nebijām iesildījušas balsis, bet mūs jau aicināja dziedāt. Es uzskatu: ja sniedz priekšnesumu, ir jābūt ļoti labā līmenī, un es pagaidām gan daru pretēji savai pārliecībai. Balsis meitenēm ir labas, bet ļoti sen nav dziedāts. Viņas kautrējās, neuzdrošinājās, bet tagad priecājas būt sabiedrībā. Gribētu teikt, ka mēs izejam cilvēkos, nevis kāpjam uz skatuves. Vairākas reizes aizkustinājām klausītājus līdz asarām. Pēc koncerta Sunākstē pie mums pienāca jauns vīrietis, jautāja, vai vēl dziedāsim, un atzinās, ka esam viņu ļoti aizkustinājušas. Ir liels prieks, ka varam citiem dot, ka klausītājiem patiešām ir paticis. Galvenais, ka mēs ejam cilvēkos, ka cilvēki pārņem dziesmas, tās kādam “pielīp” un aiziet tālāk.
Dīgst Secē, uzziedēs citur
— Kā ar mūzikas instrumentiem, tērpiem?
— Šobrīd lietojam manus personīgos — blokflautu un divas kokles. Blokflauta nav latviešu tautas instruments, bet to var pielāgot. Ceru ansamblim dabūt kokles, vēl gribētu kādu skaļo instrumentu, akordeonu, tad mēs varētu vadīt rotaļas. Kokle ir kluss instruments, tāpēc mums danči un rotaļas pagaidām nesanāk. Par tērpiem domājam. Vēlētos nevis tautastērpus, kā varbūt pienāktos folkloras kopai, bet linu tērpus. Tas mūs “neieliktu rāmī”. Tautastērpam arī nepieciešami lieli līdzekļi, vajag ne tikai brunčus un kreklu, bet arī villaini, jaku, galvassegu. Ja tērpu stilizē, ir gan lētāk, gan brīvāka sajūta.
— Vai esat domājuši par kolektīva nosaukumu?
— Jā. Varētu būt “Asni”, jo es, Secē dzīvojot, esmu “gatavojusi augsni”, dziedājusi ar vienu, ar otru, aicinājusi dziedāt Jāņu dziesmas. Liekas, ka “augsne ir sagatavota” un šur tur sāk līst laukā mazi asniņi. Tie mazie asniņi ir arī skolas bērni, kuriem mācu spēlēt kokli un stabuli. Aktīvākos bērnus ņemam līdzi uz pasākumiem, un viņi dzied kopā ar sievām. Un pienāk brīdis, kad bērni saka: “Mums ir grupa!” Liels prieks ir par to, ka nevis es liku, bet ka viņiem pašiem iepatikās, ka tā bija pašu bērnu iniciatīva. Un skolas bērniem šis nosaukums derētu arī tāpēc, ka viņi no skolas aiziet tālāk pasaulē, un es neko vairāk kā asnus neredzēšu. Viņi būs sākuši dīgt te, bet uzziedēs kaut kur citur.
— Teicāt, ka esat rīdziniece. Kāpēc izlēmāt pārcelties uz laukiem?
— Gribēju, lai mani bērni izaug laukos. Rīgā cilvēki ir citādi, ne labāki, bet citādi. Un tā vārdos nepasakāmā “citāduma”, te dzīvojot, man pietrūkst. Sarunājoties rīdzinieku pazīstu uzreiz. Tomēr tagad, kad man ir domubiedri dziedāšanā, tas, kā pietrūkst, ir sarucis pavisam mazs.
