Skrīverieti Valentīnu Smeti pazīst daudzās mājās, jo 44 gadus viņa nostrādājusi par feldšeri neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā Aizkrauklē. Viņa atzīst, ka šajos gados iepazīts gan plašais reģions, gan arī cilvēki. Sarunu ar Valentīnas kundzi norunājam zīmīgā laikā. Tikai šīgada 1. janvārī viņa ir pārtraukusi darbu “ātrajā palīdzībā”.
Darbs paņem
visu
— Vēl viens gads, un būtu liela pusapaļa darba jubileja.
— Tā biju izlēmusi un šo soli nenožēloju, jo kļuva par grūtu. Paralēli jau biju sākusi strādāt zemessardzes 55. bataljonā Aizkrauklē un izlēmu par labu šai darbavietai. Darbs “ātrajā palīdzībā” tomēr ir fiziski un emocionāli grūts — dežūras, pārmaiņas un arvien jaunas prasības medicīnā. Tas viss no cilvēka paņem daudz. Arī tagad esmu ļaudīs un aktīvi darbojos.
— Ikdienā esat līdzās bijušajai darbavietai. Skumji nav?
— Nē. Esmu gandarīta, ka visas naktis un brīvdienas beidzot ir vienīgi manas. Līdz šim darba dēļ neesmu varējusi tās baudīt. Būt mediķim ir liela atbildība, jo katrā izsaukumā esam vieni. Kā saka — uz “fronti” allaž dodamies pirmie. Tajā brīdī ir tikai paša galva un rokas. Tagad feldšeres strādā divatā, un vismaz ir atbalsta plecs, otra cilvēks, ar ko pakonsultēties. Šajā darbā jāspēj ne tikai palīdzēt slimniekam, bet rast sapratni ar viņa tuviniekiem, slimnīcu dežūrārstiem, jārisina arī daudzas sociālās problēmas. Piemēram, cilvēks “ātros” izsauc pie kaimiņa, bet, kad aizbraucam, saprotam, ka šim pacientam nav nekādu dzīvības briesmu, bet vajadzīga elementāra palīdzība un aprūpe. Tā kā tagad neatliekamā palīdzība ir bezmaksas pakalpojums, cilvēki zvana bieži. Daudzos gadījumos gan stipri par vēlu tas darīts, jo slimība ielaista.
Kafiju piedāvā
joprojām
— Aizkraukles slimnīca jums ir pirmā darbavieta?
— Pirmā gan. Savulaik mācīties medicīnu izvēlējos apzināti, jo māte bieži slimoja, un es gribēju viņai palīdzēt. Pēc 11. klases beigšanas iestājos Rīgas 4. medicīnas skolā. Praksē biju toreizējā Stučkas slimnīcā, jo nesen bija izveidots rajons un vajadzēja darbiniekus. Kad beidzu skolu, vispirms strādāju nepilnu slodzi slimnīcas metodiskajā kabinetā — no ārstiem vajadzēja pieņemt statistikas atskaites. “Papīru” darbs gan man nepatika. Biju jauna darbiniece, un pieredzējušie ārsti manī iedvesa bijību. Pēc tam strādāju pilnu slodzi neatliekamajā palīdzībā. Esmu strādājusi arī brigādēs Pļaviņās un Jaunjelgavā. Kur vajadzēja, turp devāmies. Paveicās, ka vīrs mani allaž atbalstīja un palīdzēja tikt galā ar bērniem un mājas rūpēm.
— Vai darbā pieredzēti arī kādi interesanti brīži?
— Dažādi cilvēki satikti, un arī bijušas dažādas situācijas. Nereti mūs cienāja ar kafiju un aicināja pusdienās, bet nav jau bijis laika ilgi vienās mājās būt. Pacienti bijuši gan viesmīlīgi, gan laipni un arī dusmīgi, tāpat kā viņu piederīgie. Saprotu cilvēku satraukumu, kamēr atbraucam, it īpaši akūtās situācijās. Kuriozi jau arī bijuši. Reiz aizbraucam izsaukumā un ieraugām, ka cilvēks zaudējis daudz asiņu. Izrādās, ka vaina nav liela — viens rugājs kājā iedūries, bet nepareizi uzlikts žņaugs. Viss jau beidzās labi, bet no pareizas pirmās palīdzības sniegšanas daudz kas atkarīgs, īpaši slīkšanas gadījumos. Allaž esmu uzsvērusi, ka liela nozīme ir tieši pirmajām minūtēm. Mediķi varbūt dažu minūšu laikā nepagūs ierasties, bet līdzās esošie var izglābt cilvēka dzīvību.
Mājās savs
dakteris
— Vai nekad nebija šaubu par profesijas izvēli?
— Nekad. Jau mācību laikā sapratu, ka noteikti varēšu strādāt šo darbu. Uztraukums sākumā, protams, bija. Laikam arī sargeņģelis man stāvējis klāt, jo darbā bieži vadījusi intuīcija, kas nav pievīlusi. Aizejot uz darbu, nekad nevarēja zināt, kā paies dežūra. Nereti līdzpaņemtā zupa tā arī paliek šķīvī. Ja kādreiz kolēģes atzīst, ka bijusi mierīga dežūra, tad nākamā noteikti tāda nebūs. Agrāk visus izsaukumus pieņēma dispečers tepat Aizkrauklē, un tad tomēr bija vairāk informācijas par pacientu. Pēdējos gados sistēma ir centralizēta, un tagad par vietu, kurp dodamies, nav zināms gandrīz nekas. Daudz kas kļuvis sarežģītāks, un pārmaiņas skar gan pacientus, gan mediķus. Tagad ir visādi reglamenti, kādām saslimšanām var veikt konkrēto injekciju. Par katru izlietoto medikamentu vai papīra gabaliņu jāraksta vairāki pārskati. Cilvēki dažkārt neizprot, kāpēc atbrauc ātrie” un pat neko neiešpricē, bet iedod to pašu tableti, kas viņiem mājās jau ir!
— Ģimenē savs dakteris. Tas laikam ir ļoti vērtīgi?
— Vīrs reiz teica, ka viņam problēmu nav — savs mediķis mājās, un viņš jau labāk zinās, ko darīt. Nelielā pagastā ikviens medicīnas darbinieks ir tas, kuru pirmo meklē, ja ir kādas veselības problēmas. Dažkārt telefons man zvanīja nepārtraukti, pat naktīs. Tagad vairāk varu palīdzēt ar padomu.
— Vai meitas nav gājušas jūsu pēdās?
— Jaunākā meita Inita apguva bērnu medicīnas māsas profesiju, bet tajā nav strādājusi. Laikam meitām mans darbs vairāk saistījās ar to, ka daudz strādāju un mājās nācu pārgurusi. Viņām daudz stāstīju par darbu. Reiz meitas pat teica, lai labāk nestrādāju. Vecākajai meitai Aigai patīk rokdarbi, un viņa gribēja šajā jomā studēt, bet neiznāca. Viņa izvēlējās pārtikas tehnoloģiju, bet ar laiku šī nozare Latvijā pajuka. Tagad meita strādā bērnudārzā Skrīveros un bērniem māca dejot arī Aizkraukles “Auseklītī”. Jaunākā meita studēja ekonomiku un strādā Skrīveru novada domē. Man ir četras mazmeitas, un nu jau ir arī pirmais mazdēliņš. Viņš mums tagad ir lielākais luteklītis. Visi joprojām esam skrīverieši.
Jārūpējas arī par
sevi
— Tomēr joprojām turpināt strādāt?
— No 2005. gada esmu ārsta palīdze zemessardzes 55. kājnieku bataljonā. Savulaik piedāvāja, vai kāda feldšere vēlas to darīt. Biju pirmspensijas vecumā, bet pensija maza, un es pieteicos. Sākumā tur strādāju reizi nedēļā, bet tagad darbs ir pastāvīgs. Ikdienā uzraugu zemessargu veselību, jāpiedalās arī viņu mācībās un pasākumos. Dažkārt palīgā nāk mediķes, kuras pašas dien zemessardzē.
— Jūs noteikti zemessargiem esat pirmā neatliekamā palīdzība.
— Protams. Konsultācijas jāsniedz par dažādiem medicīniskiem jautājumiem. Mācāmies arī sniegt pirmo neatliekamo palīdzību. Profesionālā dienesta karavīriem tas jāzina noteikti, bet ārrindas zemessargi to uztver dažādi. Tad skaidroju, ka situācijā, kad būs jāpalīdz tuviniekam, cilvēks vairs nedomās — vajag man to vai nē. Tad katrs ir priecīgs, ja kaut ko zina. Ilgajā darbā medicīnā esmu arī pārliecinājusies, ka cilvēkam dzīves laikā pašam par savu veselību daudz jādomā un jārūpējas.
— Vai arī pašai nākas to darīt?
— Lielas veselības problēmas mani pagaidām netraucē. Pēdējā laikā katru vakaru ar paziņām Skrīveros ejam nūjot. Jaunajā gadā to darām arvien cītīgāk. Kad kļūs gaišāks, vakaros nūjosim ilgāk. Raugos arī, lai šķidrumu dzertu pietiekami daudz, un jāēd veselīgi. Mītam dzīvoklī, bet mums ir lauku māja, kur fiziski atpūsties. Tur paši izaudzējam sev dārzeņus, stādu arī ļoti daudz puķu, kas man ļoti patīk.
— Sevi ikdienā palutināt vairāk ar veselīgu vai gardu ēdienu?
— Domāju, ka veselīgais man padodas arī garšīgs. Kolēģi teikuši, ka mani gatavotie salāti ir visgaršīgākie. Receptes tiem gan man nav. Vairāk improvizēju, un ēdiena sastāvdaļas man patīk miksēt.
— Patīk arī ceļot?
— Brauciens uz Norvēģiju 1999. gadā bija liktenīgs. Kopš tā laika sāku vairāk ceļot, tas man ļoti patīk. Tā kā bērni jau izauguši, varu atļauties to darīt, cenšos kaut kur aizbraukt vismaz reizi gadā. Daudzas valstis redzētas — Turcija, Horvātija, Šveice, Francija, Anglija, Dānija, biju pat Taizemē. Eiropā vēl vienīgi nav būts Spānijā un Portugālē. Parasti braucu ar tūrisma firmu starpniecību. Ir mums mediķu grupa no Līvāniem, kuriem kopā patīk ceļot. Tas dod lielisku stimulu visam gadam.
