— Ar kādām izjūtām atceraties janvāra barikāžu laiku?
Biruta Markava
Secē
— Man šis laiks saistās ar meitas piedzimšanu, jo pasaulē viņa nāca 20. janvārī. Tās bija satraucošas dienas, kad valdīja liela neziņa. Vīrs devās uz barikādēm Rīgā, es paliku mājās ar visu saimniecību un gaidot bērnu. Nezināju, kā viss pavērsīsies. Tagad meitai stāstām par to laiku, jo viņa ir īsts barikāžu bērns.
Aivars
Skrīveros
— Tas parādīja cilvēku vienotību tajā grūtajā laikā. Toreiz strādāju un uz barikādēm nedevos. Tagad dažkārt šķiet, ka labāk kopš tā laika valstī nav. Politiķi tikai sola, bet cilvēkiem dzīvot grūti. Daudziem darba nav un alga mazāka.
Tatjana
no Vietalvas
— Tas bija īpašs laiks, visiem notikumiem sekoju līdzi televīzijā un radio. Neviens no ģimenes barikādēs nepiedalījās, bet daudzi vietalvieši tur bija. Mēs mājās varējām tikai visu vērot no malas un uztraukties. Pēc notikumiem Viļņā tas visādi varēja beigties.
