Aizkraukliete Diāna Markus ilgi meklēja īsto ceļu pie Dieva, līdz atrada. Pirms pieciem gadiem no katoļticības viņa pārgājusi pareizticībā. “Kas nemeklē, tas neatrod, bet, kas meklē, tas var arī kļūdīties,” viņa saka. “Dievam katra dzīvē ir savs nodoms, un pie viņa ne visi uzreiz nonāk pa taisnāko ceļu.”
Nākas meklēt
pašai
— Kā kļuvāt par ticīgu cilvēku?
— Skolā gāju padomju laikā, un toreiz cilvēkiem bija cita domāšana, vērtības, uzskati, par Dievu skolā neviens nerunāja. Mana vecmāmiņa bija ticīgs cilvēks, taču arī viņa neuzdrošinājās par baznīcu runāt. Ja toreiz skolā būtu mācītas ticības lietas, būtu izaugusi paaudze ar citu domāšanu, vērtību sistēmu. Bet tā man nācās pa dažādu mācību un uzskatu jomu maldīties pašai.
— Kāda bija šī maldīšanās?
— Deviņdesmito gadu sākumā, Atmodas laikā, dažādiem uzskatiem un mācībām pavērās durvis — uzradās ekstrasensi, dziednieki, ziņoja par lidojošajiem nezināmajiem objektiem, pa Aizkraukli staigāja krišnaīti… Es kāri tvēru visu, kas bija jauns un nezināms, mācījos kursos, apmeklēju lekcijas, kādu laiku biju arī “Jaunajā paaudzē”. Toreiz urdīja doma — kāda ir dzīves jēga? Cilvēks dzīvo, ēd, guļ, bet kam tas viss, kas pēc tam? Tikai vēlāk uzzināju, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga un mums kādreiz būs jāatbild par saviem darbiem virs zemes.
— Varbūt gribējāt būt dziedniece?
— Vienu brīdi tāda iecere radās, apmeklēju dziednieku kursus, taču vēlāk sapratu, ka tas ir pretrunā ar baznīcas mācību.
— Kāpēc “Jaunajā paaudzē” nepalikāt?
— Sākumā man patika tas, ka pret mani labi izturas, uzklausa, jūt līdzi, saprot, taču vēlāk daudz kas nebija pieņemams.
Uz baznīcu jāiet
— Kā nokļuvāt katoļu draudzē?
— Jutos garīgi, emocionāli iztukšota, un vienbrīd man likās, ka noteikti vajag nokristīties katoļu baznīcā. Paziņas bija katoļi, un viņi arī kļuva par maniem krustvecākiem. Kokneses katoļu baznīcā mani nokristīja mācītājs Zviedrāns.
— Vai pēc tam apmeklējāt dievkalpojumus?
— Nē, man likās — ja jau esmu kristīta, Dievs mani sargā, kādēļ man vēl jāiet uz baznīcu? Tā bija kļūda, diemžēl tā domā daudzi kristīti cilvēki. Toreiz daudz ko vēl nesapratu, nezināju. Ar varu nevienu uz baznīcu nevar aizvest, un cilvēki baznīcu parasti meklē, ja dzīve sagādā ciešanas, pārbaudījumus. Tad viņi meklē garīgu mierinājumu. Kad viss ir labi, kādēļ gan meklēt Dievu? Tomēr tie ir maldi, ticība bez labiem darbiem, bez baznīcas apmeklējuma, bez dievkalpojuma nav dzīva. Patiesībā ar kristībām ceļš pie Dieva tikai sākas — ļoti daudz jāmācās, jālasa, jājautā mācītājam, garīgi jāaug. Vēlāk apmeklēju Aizkraukles katoļu baznīcu, jo mani uzaicināja, draudzē biju trīs gadus, dziedāju arī korī, jo man ļoti patīk dziedāt. Sniedzām koncertu arī luterāņu baznīcā, braucām uz Aglonu. Tomēr man atkal kaut kā pietrūka.
Nokrista Igaunijā
— Kāpēc tomēr pareizticīgo baznīca?
— Arī vīrs toreiz garīgajā jomā savu vietu vēl meklēja. Kādu vasaru aizbraucām svētceļojumā uz Pjuhticas pareizticīgo klosteri Igaunijā. Vīram baznīcā nāca atklāsme, ka jāpāriet pareizticībā, un turpat klosterī viņu arī nokristīja. Pirms tam viņš bija lasījis pareizticīgo svēto dzīves aprakstus, interesējies par pareizticību.
Jau desmit gadu bijām dzīvojuši kopā, taču nebijām laulājušies. Nolēmām, ka vajag salaulāties, jo dzīvot nelaulātiem ir grēks. Domāju — kā tas būs, ka abi esam atšķirīgās konfesijās, vai iesim katrs uz savu baznīcu? Arī mani saistīja pareizticība, tādēļ pārgāju šajā konfesijā. Salaulājāmies Rīgā, bet uz dievkalpojumiem braucām uz Jaunjelgavas pareizticīgo baznīcu. Mani ļoti saista tas, ka baznīcas tēvi ir ļoti gudri, viņi runā ar mums, spēj atbildēt uz visiem jautājumiem. Patīk, ka ir iespēja izsūdzēt grēkus. Citreiz cilvēki saka: “Nevienu neesmu nogalinājis, kādi man grēki? Man nav grēku.” Tomēr Bībele atklāj, ka augstprātība, lepnība, aprunāšana, citu pazemošana, pārēšanās arī ir grēks.
Citiem nav
jāizpatīk
— Kas mainījies jūsu dzīvē?
— Vairs necenšos izpatikt citiem, bet gan Dievam, jo viņš redz cilvēka sirdi, nevis ārējo izskatu. Tomēr tas nenozīmē, ka var nevērīgi izturēties pret savu ārieni. Matus gan vairs nekrāsoju. Dievs mūs ir radījis pēc savas līdzības, bet, ja mēs cenšamies mainīt savu izskatu, izpatīkot citiem, tad mēs apšaubām viņa radītā pietiekamību. Ikdienā vairs nevalkāju arī garās bikses.
— Kāpēc?
— Bībelē ir teikts, ka sievietēm neklājas valkāt vīriešu drēbes, un otrādi. Ja sievietei ir garās bikses un īsi mati, viņa sāk līdzināties vīrietim, tāpat vīrietis ar gariem matiem un auskariem ausīs līdzinās sievietei. Uzskatu, ka sievietēm ir jābūt sievišķīgām. Tomēr daļa modes mākslinieku ir netradicionālas orientācijas, un viņi arī apģērbā cenšas ieviest sievišķīgākus akcentus.
Sieviete ir skaista arī lakatā
— Vai esat izmetusi visas garās bikses?
— Nē, bet, ja tās arī kādreiz uzvelku, jūtos neērti, vairs ne kā sieviete. Esmu no tām atradusi. Ikdienā lakatu nesienu, bet, ejot baznīcā, gan. Nav tiesa, ka sieviete lakatā ir neglīta — abi ar vīru priecājamies, cik draudzes sievietes lakatā ir skaistas, apgarotas. Tas ir galvenais, un arī es pēc tā tiecos — pēc iekšējā skaistuma. Ja cilvēks tāds ir, viņš staro, pat ja arī neizrunā nevienu vārdu. Esmu arī citādās domās par sieviešu un vīriešu līdztiesību — viņi nekad nevar būt vienlīdzīgi, jo katram ir sava sūtība.
— Pareizticīgo baznīcas Aizkrauklē vēl nav…
— Bet ļoti gribētos, lai mēs to uzceltu, lai arvien vairāk cilvēku dotos uz baznīcu, lai viņi kļūtu labāki cits pret citu. Joprojām vācam ziedojumus baznīcas celtniecībai. Vēl viens dievnams Aizkrauklē dotu svētību visai pilsētai.
