Iespējams, Saukas jaunākās paaudzes ļaudis nezina, ka jau cariskās Krievijas laikā Saukas pagastā ietilpa ar lieliem mežiem no Saukas pagasta pārējās daļas nošķirta diezgan ievērojama zemes platība, ko dēvēja par Drivām vai plašākā nozīmē par Saukasgalu. Šīs zemes platības ietilpa Saukas pagastā arī Latvijas brīvvalsts laikā.
Pēc Otrā pasaules kara, pēc staļiniskā parauga nodibinot kolhozus, izrādījās, ka šī teritorija saimnieciski bija vairāk saistīta ar Zalvi nekā ar Sauku, tāpēc tā kā Lones ciema teritorija tika iekļauta Zalves ciemā. Mūsdienās šī teritorija kā Zalves pagasta daļa ietilpst Neretas novadā.
(2. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 6. janvāra numurā.)
Vienīgais
telefons
No “Znotiņiem” virzienā uz Dzeguzes krogu bija lielākā Saukasgala saimniecība “Kalna Jurāni”, kura piederēja Robertam Saulītim. Latvijas brīvvalsts laikā R. Saulītis bijis Saukas krājaizdevu sabiedrības priekšnieks. “Kalna Jurānos” bijusi Saukas pasta palīgnodaļa, tur bijis arī Saukasgalā vienīgais telefons. Līdz 1940. gadam telefons laukos bijis retums.
Roberta Saulīša ģimenē auga trīs bērni: dēls Arturs, meitas Mirdza un Ārija. Vēl Ulmaņlaikos “Kalna Jurānu” saimniece un meita Mirdza iestājušās baptistu draudzē, un Roberts Saulītis to ļoti pārdzīvojis.
No saviem zēna gadiem atceros, ka “Kalna Jurānos” divatā dzīvoja Mirdza un vecā saimniece. Mirdza visu mūžu strādāja par pastnieci. Artūrs Saulītis dzīvoja Viesītē, kur bija uzcēlis māju.
Ir zināms, ka “Kalna Jurānu” saimnieki man ir radinieki. Par to rakstījis arī Arvīds Osītis tēlojumā “Saukasgals”.
Brāļi —
vecpuiši
Aiz “Kalna Jurāniem” sila malā bija divas saimniecības: “Lielie Sauši” un “Mazie Sauši”.
“Lielajos Saušos” dzīvoja kolhoza “Nākotnes kalējs” galvenais grāmatvedis Auziņš (vārdu diemžēl neatceros). Viņa ģimenē bija divi bērni — meita Aīda un dēls Gunārs. Ar Gunāru es kādus gadus mācījos vienā klasē Zalves pamatskolā. Par Auziņu turpmāko likteni nekādas ziņas ievākt neizdevās.
“Mazajos Saušos” dzīvoja brāļi vecpuiši Verners un Bruno Bruņenieki. Verners strādāja kolhoza “Nākotnes kalējs” lauku brigādē, bet Bruno katru dienu devās uz Zalvi, jo strādāja gaterī un būvbrigādē.
Vecpuišu saimniecību vadīja Anna Jurkšte, kuru abi brāļi uzskatījuši tā kā par māsu, kaut arī viņa brāļiem bijusi svešs cilvēks. Pēc Vernera Bruņenieka nāves Bruno un Anna pārcēlušies dzīvot uz Viesīti, kur A. Jurkšte nopirkusi māju. Tagad “Kalna Jurānu” un “Saušu” mājvietas iezīmē tikai lieli koki.
‘‘Mežvidi” sila
vidū
Pie Saukasgala sētām jāpieskaita arī mežsarga mājas “Mežvidi”, kuras vēl joprojām ir Saušu sila vidū.
Manā bērnībā un jaunībā “Mežvidos” dzīvoja mežsargs Kārlis Virovskis. Tā kā mans tēvs bija mežstrādnieks un bieži strādāja K. Virovska pārziņā esošajā mežā, arī es vairākas reizes esmu ciemojies “Mežvidos”. Pēc kara Dzegužkrogā bija veikals, uz kuru vasarās ar velosipēdu braucu iepirkties. Arī tad bija jābrauc garām “Mežvidiem”.
Aizkrāsnē atrod
līķi
Braucot no “Znotiņiem” uz Drivu mazciematu, ceļa malā pirmā bija Pēterim Bruņeniekam piederošā sēta, kuru sauca par “Kapulaukiem”. P. Bruņenieks šajā sētā dzīvoja un saimniekoja pārsvarā viens. Reižu reizēm viņš pieņēma dzīvot kādu sievieti, kura palīdzēja mājas darbos.
Es jau mācījos Zalves pamatskolas pirmajās klasēs, kad Saukasgala ļaužu prātus satrauca drausmīgs notikums “Kapulaukos’’.
Atgriezies no veikala Zalvē, Pēteris Bruņenieks (tautā saukts par Saušu Pēteri) savās mājās aiz krāsns noslepkavotu bija atradis savu izpalīdzi — vecu sievieti, kura bija palīdzējusi P. Bruņeniekam darbos. Bruņenieku turēja aizdomās par šīs večiņas tīšu noslepkavošanu. Viņš arestēts un līdz tiesai vairākus mēnešus turēts apcietinājumā.
Šajā laikā otrreiz padomju okupētajā Latvijā administratīvi teritoriālais iedalījums bija mazi rajoni. Neretas rajona centrs bija Neretā. Tur bija izvietota partijas rajona komiteja, “čekas” nodaļa, milicija, tiesa (tiesnese bija Mirdza Molodavčenko) un citas rajona iestādes.
Toreiz Zalves ciema “Kapulaukos” notikušo vecenītes slepkavības lietu izmeklēja Neretas rajona milicijas operatīvais pilnvarotais Jevgenijs Timohins un rajona prokurors Spriņģis (vārdu diemžēl neatceros).
Lietu izmeklē vectēva drauga dēls
Jevgenijs Timohins bija mana vectēva drauga Pētera Timohina dēls. Timohinu ģimeni vācu karaspēks, gatavojoties atkāpties no Pleskavas apgabala, tāpat kā šajā aprakstā pieminēto Smirnovu ģimeni, bija ar varu izdzinis no mājām un pārvietojis uz Latviju. Timohinu ģimene tika nometināta Zalves ciema “Augstuļos”, pāris kilometru attālumā no mana vectēva mājām. Mans vectēvs perfekti zināja krievu valodu, tāpēc viņš sadraudzējās ar Pēteri Timohinu, vācu okupācijas laikā un tūlīt pēc kara palīdzēja šai ģimenei materiāli, pārsvarā ar pārtiku un apģērbu.
Pēteris Timohins pēc Otrā pasaules kara ilgus gadus bija Viesītes pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, iemācījās latviešu valodu. Viņš gāja bojā Viesītē satiksmes nelaimes gadījumā.
“Kapulaukos” notikušās slepkavības lietas izmeklēšanas laikā Jevgenijs Timohins parasti pusdienoja mūsmājās — “Plostiņos”. Par notikušo gan netika runāts.
Pētera Bruņenieka apsūdzības lietu izskatīja tiesā, kura viņu pilnībā attaisnoja, domājams, vainas pierādījumu trūkuma dēļ.
Pirms gadiem četriem pieciem es satikos ar Jevgeniju Timohinu, pensionētu milicijas pulkvedi, pārrunājām arī šo slepkavības lietu.
J. Timohins teica, ka jau izmeklēšanas laikā nonācis pie pārliecības, ka P. Bruņenieks nav vainojams vecenītes slepkavībā, taču viņa priekšniecība domājusi citādi.
“Kapulauku” saimnieks P. Bruņenieks nomira lielā vecumā, apglabāts Galvānu kapos.
“Kapulauku” sētsvidū redzamas vien dažas vecas ābeles, bet aiz bijušās mājvietas zaļo kāda priede, iezīmēdama mēra laika kapsētas vietu.
Māsas apprec brāļi Liesmas
Nākamā māja ceļa malā ir “Kapudruvas”. Māja saglabājusies tāda, kādu to redzēju bērnībā. Mājā pastāvīgi dzīvo mana tēva brālēna sieva Vilma Liesma. Kundze sasniegusi cienījamus gadus — pērn 26. novembrī viņai apritēja 89 gadi. Katru sestdienu un svētdienu “Kapudruvās” ierodas kundzes dēls Gunārs un meita Lauma, bieži atbrauc arī mazdēli Dzintars un Guntars. Šovasar, kad es ciemojos “Kapudruvās”, mazdēli pilnā sparā mājās veica kapitālremontu. Tas, protams, iepriecina, jo mani radi negrasās pamest Saukasgalu.
Dažas ziņas par “Kapudruvu” vēsturi. Mājas saimnieks Latvijas brīvvalsts laikā bija Jānis Apinis, kurš apsaimniekoja 18 hektāru zemes. Apiņu ģimenē bija trīs meitas — Velta, Vilma un Alma.
Liekas neparasti, bet dzīvē sagadījās tā, ka Apiņa meitas apprecēja divi brāļi Liesmas. Jānis Liesma apprecēja Veltu, bet Valdis Liesma — Vilmu. Kādus gadus pēc manas mātes nāves tēvs reģistrēja laulību ar Apiņa jaunāko meitu Almu. Taču kopā viņi nodzīvoja neilgi, jo tēvs pēkšņi nomira.
Pēc Jāņa Apiņa nāves no Lāču mežniecības Daudzeses pagastā uz “Kapudruvām” pārcēlās dzīvot mana tēva brālēns Valdis Liesma ar sievu Vilmu. V. Liesma ilgus gadus strādāja kolhozā “Nākotnes kalējs” par brigadieri. Viņš nomira 96 gadu vecumā “Kapudruvās”.
Šī dižā sēļa piemiņai esmu veltījis dzejoli “Sēlim aizejot”, kurš publicēts vairākos periodiskajos izdevumos un dzejas krājumā “Sēlijas vējš”.
Mājele bez
vārda
Aiz “Kapudruvām” uz meža pusi bija neliela mājele, kuras nosaukumu arī J. Caune neatceras. Šajā ēkā pēc Otrā pasaules kara dzīvojušas divas māsas — Berta Daukste un Zelma Ondzule, kuras bijušas galvenās liecinieces P. Bruņenieka apsūdzības lietā.
(Turpmāk vēl)
