Rīt Pilskalnes pagasta “Rukmaņos” 45. dzimšanas dienu svinēs Ņina Usāne. Dzimtas mājās gaida ierodamies dēlus un draudzeni Intu, lai kopīgi pasēdētu pie viesību galda un parunātos. “Esmu ziemas bērns, man patīk, ka visapkārt ir balts, tad arī domas ir gaišākas un priecīgāks noskaņojums,” teic jubilāre.
Bērnībā dzimšanas dienas nesvin
Jubilāres dzimtā puse ir Jelgavā, viņa augusi četru bērnu ģimenē. “Tolaik daudzu ģimeņu dzīve bija pakārtota kolhoza “Nākotne” darba ritmam, varbūt tāpēc nevaru atcerēties, ka bērnībā būtu svinējuši dzimšanas dienas. Vai tas bija tāds laiks, vai vecākiem bija tādi uzskati, nezinu, bet mājās mēs nesvinējām,” atceras Ņinas kundze.
Pamatskolas laikā klases ekskursijā jelgavnieki bija atbraukuši uz Vecbebriem apskatīt skolu un iespējas, ko tā sniedz. “Uzreiz sapratu, ka gribu te mācīties. Ļoti iepatikās skolas apkārtne, ciemats, un vēlāk es te apguvu pavāres profesiju. Vecbebros iepazinos arī ar savu ilggadējo draudzeni Intu, ar kuru kopā jaunībā gājām uz ballēm, iepazinos ar savu nākamo vīru Teodoru. Sākumā rakstījām vēstules, tad sākām satikties,” stāsta Ņina Usāne.
Cik ilgi spēles
spēlēsi?
“Pēc tehnikuma beigšanas darbu savā profesijā atradu Valles bērnudārzā, un uz šejieni pārcēlās arī Teodors. Kādā brīdī abi nospriedām, ka tā ir garlaicīgi dzīvot — pēc darba tik daudz brīva laika, bet mēs sēžam dzīvoklī. Bijām sapirkuši daudzas galda spēles, lai vakaros ir, ko darīt, taču — cik ilgi tā spēlēsim? Vīratēvam Pilskalnē bija māja un saimniecība, bet viens ar darbiem vairs netika galā, tad pārcēlāmies uz turieni un sākām saimniekot kopā,” stāsta jubilāre.
Usānu ģimenē izaudzināti trīs dēli — Andris (24), Ainārs (22) un Jānis (16). Andris pagājušā gada vasarā beidzis studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tagad ir projektētājs, Ainārs strādā Pļaviņās — skalda akmeņus, bet Jānis mācās Viesītes profesionālajā vidusskolā.
Draudzības formulas nav
Aizvadītā gada rudenī jubilāre piedzīvoja lielu zaudējumu — Teodors nu jau trīs mēnešus ir aizsaulē. “Tas man bija smags pārdzīvojums. Vēl tagad ik pa brīdim kļūst bēdīgi un smagi, gribas raudāt, kad padomāju, ka esmu palikusi viena. Tādos brīžos sevi sapurinu, sakot — vai kādam kļūs vieglāk, ja es raudāšu? Grūtākajā brīdī man blakus bija draudzene Inta, kura mani uzmundrināja, arī tagad sazināmies gandrīz katru dienu — viņa mani ļoti sargā,” atklāj Ņinas kundze. Par ilgas draudzības veiksmes formulu jubilāre smaidot teic — laikam jau nav tādas, kas derētu citiem, katrs cilvēks ir īpašs, un, ja izdodas atrast otru tādu pašu, tad viss notiek!
Tagad dēli mātei ir stiprais plecs, bet divdesmit gadu vecāki bija tie, kuri allaž gādāja, lai bērniem nekā netrūkst: “Divdesmit gadu esam smagi strādājuši saimniecībā, lai nodrošinātu ģimeni un izskolotu dēlus. Bija laiks, kad pārdevām pienu, turējām cūkas, audzējām un tirgojām kartupeļus. Vienu brīdi, lai kaut ko nopelnītu, abi ar vīru braucām mežā, zāģējām kokus un pārdevām malku.”
Rokas nenolaiž
“Pēdējos gados vīrs strādāja Sproģu pamatskolā, bija tehniskais darbinieks, un arī es sāku domāt, ka jāmeklē algots darbs, jo bērni jau lieli, nebija vajadzības nepārtraukti būt mājās. Draudzene pirmā bija atradusi darbu bijušajā VEF ražotnē, arī es aizgāju uz turieni strādāt — ražojām saliekamās mājas, ko pārdeva ārzemēs. Firmai bankrotējot, abas kļuvām bezdarbnieces, kādu laiku “simtlatnieku” programmā tīrījām ceļmalas. Rokas nenolaidām, strādājām un smējāmies, jo tā ir labāk,” atceras pilskalniete.
Tagad jau otro gadu jubilāre strādā rūpnīcā “Jeld — Wen”. Gruntē un krāso durvis, kas patiesībā ir smags vīriešu darbs. “Te strādā ļoti daudz sieviešu, arī es priecājos, ka man ir šis darbs. Ja viena būtu palikusi lauku mājās, noteiktu iegrimtu depresijā,” pārliecināta Ņina Usāne.
Liek pelēko vilku
Pēc darbdienām pilsētā atgriežoties Pilskalnē, arvien vēl māc skumjas un vientulība, tāpēc dēli uzdāvinājuši puzli, lai ir, ar ko nodarbināt prātu. “Tajā ir attēlots pelēks vilks pie bērza un visapkārt sniegs, bilde jāsaliek no pusotra tūkstoša gabaliņiem. Pēdējās brīvdienās to liku līdz pusnaktij, taču tā vēl nav pat pusē. Risinu arī krustvārdu mīklas, bet brīvdienās, ja ir laiks, aizskrienu medībās. Esmu vienīgā sieviete mednieku kolektīvā “Alnis”.
Tagad dzīvē ir tāds posms, ka esmu viena, brīva, bērni izauguši, vien jaunākajam nedaudz jāpalīdz, un brīžiem nezinu, ko ar šo brīvību darīt. Divdesmit gadu biju saistīta ar saimniecību, nekam citam, izņemot bērnus un darbu, laika īsti neatlika, bet tagad nezinu, kā šo brīvo laiku aizpildīt. Vienu gan esmu apņēmusies — braukšu ciemos pie radiem un draugiem daudz biežāk nekā iepriekš. Atceros, kāds radinieks reiz teica: “Mīliet un žēlojiet mani, kamēr esmu dzīvs!””.
