Vai varat iedomāties, cik varžu ietilpst nelielā telpā? Aizkrauklietes Ingas dzīvoklī vienā istabā ir 670 varžu. Aizrautīgā kolekcionāre šos dzīvnieciņus krāj jau astoņus gadus.
Pirmā — sinepju trauciņš
Ingas aizraušanās sākās pirms astoņiem gadiem, kad viņa Rīgā ieraudzīja mazu keramikas vardes veidola sinepju trauciņu. “Ieraudzīju un nespēju atturēties,” atzīstas aizkraukliete. Vardes kolekcijai sākumā iegādājās pati Inga, bet pēc pāris gadiem to sāka papildināt gan radi, gan draugi, gan kolēģi.
Nu vardes ir pilnībā “okupējušas” istabu. Trijās vitrīnās vairākos plauktos ir dažnedažādas varžu figūriņas. Mazajā istabiņā mājvietu radušas Nepālas, Čehijas, Horvātijas, Anglijas, Itālijas, Šveices, Vācijas, Skotijas un daudzu citu valstu vardes. “Sākumā pirku visas vardes pēc kārtas, bet tagad izvērtēju, gribas ko ekskluzīvāku,” saka kolekcionāre.
Dārgākais eksemplārs ir kuloniņš — zelta vardīte, tās vērtība ir vairāk kā simt latu. Vardīti var atvērt, un tajā iekšā ir mazāka vardīte, tikai pāris milimetru liela, tā kolekcijā ir pati mazākā.
Turpinās citā istabā
Ciemiņi, kuri pirmo reizi ienāk Ingas istabā, vienmēr apjūk no varžu pārpilnības. Tās ir it visur: uz rotām — gredzeniem, rokassprādzēm, auskariem, slotaskāta, eglīšu rotājumiem, čībām, zeķēm, dvieļiem, apģērba, gultasveļas, pat apakšveļas. Kad jāklāj viesību galds, Inga izmanto zaļo varžu servīzi, salvetes ar vardēm. Ir arī muzikālās vardes. Inga rāda, kā viena no tām, izteiksmīgi grozot izvelbtās acis, nodzied populāru Merilinas Monro dziesmiņu.
Kā ikviens vaļasprieks, arī šis prasa laiku. Reizi divās nedēļās notiek lielā kolekcijas apkope — tiek slaucīti putekļi. Tas aizņemot aptuveni piecas stundas. Jautāta, ko iesāks, kad istabā vairs nebūs vietas, Inga teic: sāks to izvietot nākamajā istabā, gan jau tuviniekiem iebildumu nebūs.
Baro katru otro dienu
Pirms pieciem gadiem Inga izlēma iegādāties mājdzīvnieciņu, un, protams, viņa izvēlējās vardes. Akvārijā mīt trīs kurkstētājas, Inga gan nav īsti pārliecināta, kāds ir varžu dzimums. Reizi mēnesī akvārijā jāmaina ūdens, tad vardes ievieto spainī, no kura viņas labprāt izlec un dodas brīvsolī. Īpaši aktīvas piešu vardes esot naktī, viņas taisot pamatīgu traci — ejot vaļā īsta dziedāšana, akvārija akmeņi pa gaisu, dažbrīd pat liekoties, ka stikls neizturēs. Inga vardes baro ar sliekām. Tā kā viņa vasarā labprāt rušinās mazdārziņā, pārtiku savām mīlulēm sagādā pati. Ja pietrūkst, tad pēc sliekām dodas uz makšķernieku veikalu. “Paņemu slieku un ar pinceti pasniedzu vardēm,” stāsta saimniece. “Viņas jau zina, kad būs pusdienas, un, atvērušas mutītes, gaida. Gadās, ka nevar sagaidīt, un tad šķiet, ka apēdīs ar visu pinceti, ar pleznām pašas sastumj mutē.” Šie dzīvnieciņi ir piemēroti aizņemtiem cilvēkiem — neprasa daudz uzmanības un jābaro katru otro dienu. Pamēģiniet suni vai kaķi barot pārdienām…
Patīk dziesma
Inga bērnībā neesot bijusi no tām meitenēm, kuras spiegdamas mūk, ieraugot vardi nerātna kaimiņzēna rokā, gluži otrādi, šie dzīvnieciņi viņai patikuši kopš mazotnes. “Ļoti patīk, kad vardes pavasarī dzied, arī pilsētas dīķī viņas vakaros tik skaisti muzicē,” saka Inga. “Paziņas stāstīja, ka viņiem dīķī pie vasarnīcas esot dzeltena varde, pavasarī braukšu lūkot, ir vai nav, ja būs, mēģināšu noķert.”
Ir valstis, kurās varde ir iecienīta delikatese. Vai arī Ingai nācies nogaršot?
“Es taču mīlu vardes, kā tad es viņas ēdīšu?” atteic aizkraukliete. “Mana māte gan ir pamēģinājusi, teica — garšojot pēc vistas. Kad pēdējo reizi atbrauca ciemos mans tēvocis, viņš jokoja, ka nākamreiz vārīšot buljonu, jo vardes esot kārtīgi nobarotas.”
