“Staburags” nesen rakstīja par situāciju saistībā ar kūtiņām Vietalvas pagastā. Tās šobrīd izmanto tikai daži pagasta iedzīvotāji. Pretēja situācija ir Secē. Tur lielākā daļa padomju laikos būvēto kūtiņu ir aizņemtas, un viens otrs secietis vēlas vairāk vietas nekā pašlaik iespējams.
Atšķirībā no vietalviešiem secieši necīnās ar zemes, uz kuras kūtis uzceltas, saimnieku. Nekustamais īpašums ir Seces pašvaldības pārziņā, un par kūtiņu izmantošanu pagastam gadā jāsamaksā ne vairāk par latu.
Krāsmatas brīdina
Trijās rindās būvētas astoņdesmito gadu vidū, kūtiņas joprojām funkcionē, un katrā no tām pirms četriem gadiem ierīkots ūdensvads. Agrāk ūdens bija tikai ēkas galā, un desmitiem smago spaiņu lopu dzirdināšanai katram vajadzēja nest paprāvu gabalu. Šogad, kad pieslēgs jauno ūdens piegādes sistēmu, mainīs norēķinu kārtību par ūdeni. Patēriņu rēķinot pēc lopu skaita, šobrīd par katru govi maksā 35 santīmus mēnesī. Turpmāk visu izlietoto ūdeni uzskaitīs mērītājs, un, ja ikmēneša maksa būs daudz lielāka, katrs savā kūtiņā ierīkošot savu skaitītāju.
Elektrība kūtiņās ierīkota vien pēc nelaimes gadījuma, kad izdega divas no tām. Viens no bijušajiem nodegušās kūtiņas apsaimniekotājiem pārcēlies dzīvot ārzemēs, otra lopiem ierādīta cita kūtiņa. Uguns bojātās līdz šim nav atjaunotas, un melnās pārogļojušās jumta spāres ir kā brīdinājums priekšdienām. Runā, ka ugunsgrēks izcēlies no kādas sveces vai cita gaismas ķermeņa.
Ne gaļai, bet priekam
Vieni no seciešiem, kuri te tur lopus, ir Ludmila un Zigmunds Kreimaņi. Viņi dzīvo netālajā daudzdzīvokļu mājā “Rītausmas”. Ludmila stāsta, ka pirms vairākiem gadiem spējuši aprūpēt septiņas govis, bet tā strādāts vien trīs gadus, tagad pietiekot ar divām. Arī vietas nepietiekot, ja salabotu nodegušās vai uzceltu jaunas kūtiņas, iespējams, lopu skaitu palielinātu. Vasarā lopus vedot uz puskilometru tālajām ganībām. Tur viņus atstājot arī pa nakti. Pēdējos gados par lopu zagļiem neesot dzirdēts, bet senāk, pirms trim gadiem, gan briesmu lietas piedzīvotas. Reiz agrā rītā pļavā atrasta paprāva buļļa āda un ragi. Kopš tā laika, cik iespējams, lopus pieskata un, ja mana ko aizdomīgu, ved kūtī.
Kūtī ir vieta arī kādam trusim un vistai. Piens noder ikdienas patēriņam, daļu pārdod citiem seciešiem. No tā arī biezpienu un krējumu gatavo, vien sviests esot pārāk trekns, un to nelabprāt ēd. Lai arī pa kādai govij ir katram kūtiņas saimniekam, bieži vien pieprasījums pēc piena pārsniedzot piedāvājumu un jādodas uz veikalu. Truši Ludmilai esot bērnu dēļ. Bērniem patīk samīļot pūkainos radījumus, un tāpēc, ka viņi tik mīļi, garaušus nekaujot. Ja kāds vēlas iegādāties dzīvu, pārdodot.
Ap pustūkstoti gadā
Vai šāda saimniekošana ir rentabla? Ludmilas kundze teic: “Ienākumus smalki neskaitām, bet lēti nav. Strādājam tāpēc, ka jāstrādā, cilvēkiem gados tas raksturīgi, bet jaunie gan skaita katru santīmu un, ja nav izdevīgi, lopus netur. Īpaši daudz naudas vajag vasarā, kad jāmaksā par zemes apstrādi, barības sagatavošanu. Tehnikas pašiem nav, tā arī ir lielākā sāpe. Par hektāra nopļaušanu jāmaksā 15 latu, par vālošanu tikpat. Pieskaitot vēl siena satīšanu ruļļos, kopā ap 50 latu. Tad vēl jāmaksā par degvielu, un vienā sezonā kopā ar dārzu apstrādi jāšķiras no 400 latiem. Zigmunds teic: “Kad jāmaksā tik liela summa, tad gan rokas nolaižas un uz brīdi pāriet vēlēšanās ko darīt. Ja no saimniekošanas ienākumi būtu lielāki, iegādātos kādu lietotu tehniku. Bet, lai saņemtu platībmaksājumus par zemi, bez govīm neiztikt. Tāds apburtais loks izveidojas.”
