Pagājušajā nedēļā izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim paspruka teiciens, ka skolotāju skaitam jāsarūk par sešiem tūkstošiem, jo valsts nespēs uzturēt tik daudz pedagogu. Tas radījis diezgan lielu satraukumu ne tikai skolās, bet arī sabiedrībā. Ministrs gan pēc tam taisnojās, ka šis izteikums ir izrauts no konteksta un ministrija tuvākajā laikā neplāno samazināt skolotāju skaitu.
Kopš Roberts Ķīlis ir ministra amatā, viņš paspējis ne reizi vien pārsteigt ar plānotajām reformām izglītības sistēmā. Skaidrs, ka izglītības jomā Latvijā ne viss ir kārtībā un izmaiņas tajā ir jāveic. Tomēr ministra nākotnes nodomi birst kā no pārpilnības raga. Tie top tik ātri, ka cilvēkam, kurš īpaši nav saistīts ar izglītības jomu, ir pat grūti tiem izsekot, kur nu vēl paspēt tajos iedziļināties. Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško uzskata, ka Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) ir jānāk klajā ar skaidriem vēstījumiem un jāizbeidz skolotāju tracināšana.
Ministra paziņojumi bieži vien izraisa neizpratni. “Nevar noliegt, ka ministrs ir rosīgs un aktīvi darbojas,” saka skolotāju arodbiedrības pārstāve Aizkrauklē Helēna Deine, “bet pietrūkst skaidrojumu, kā plānotās pārmaiņas realizēt dzīvē. Skolotāji ir neziņā, kas tālāk notiks. Ministrijai ir jābūt skaidram skatījumam ne tikai par to, kas jāmaina, bet arī — kā to darīt.”
Vēl viena ziņa, kas līdz ar reformām parasti tiek apspriesta sabiedrībā, ir par skolotāju algām. Ministrs norāda, ka skolotāju algas varētu pārskatīt tikai 2014. gadā. Savukārt liela daļa izglītības speciālistu atzīst, ka līdz šim ieviestais modelis “nauda seko skolēnam” ir izgāzies. Tā domā arī Helēna Deine: “Jo mazāk bērnu, jo skolotājiem mazākas algas. Šis modelis panācis arī daudzu mazo lauku skolu slēgšanu, un lielākie zaudētāji šajā situācijā ir bērni. Kad pārgāja uz šo skolu finansēšanas modeli, to uzskatīja par labāko, bet pieredze liecina, ka tā nav. Mums, veicot reformas ir jāņem vērā Latvijas specifika, un mēs nevaram līdzināties lielajām Eiropas valstīm, kur ir pavisam cita situācija un iedzīvotāju skaits.”
Diemžēl tā ir ierasta prakse jau 20 gadu: kā jauna valdība un jauns ministrs, tā sākas runas par reformām, reorganizācijām, pasaules progresīvās pieredzes ieviešanu un tā tālāk, bet parasti čiks vien no tā iznāk. IZM kā sēdēja simtiem ierēdņu, tā arī sēž. Skolotājiem kā draudēja atņemt “nepieklājīgi” garos atvaļinājumus un “milzīgās” algas, tā draud. Bet realitātē bērni 20 gadu kā nesa, tā nes smagās skolas somas. Vienīgais, kas IZM mainās — savas partijas biedri un labi draugi tiek atbildīgos un finansiāli izdevīgos amatos.
