Aiz mežiem Saukasgals

(1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 6. janvāra numurā.)
“Meža Jurāni”
“Meža Jurāniem” ir kultūrvēstu­riska nozīme. Tie savulaik piederēja manam vecvectēvam Jorģim Vietniekam. Pirms viņa nāves šīs sētas ļaudis apstrādāja ap 40 — 45 ha zemes. Domājams, šo zemi mans vecvectēvs izpirka no Saukas valsts muižas, dokumentālu pierādījumu šim darījumam gan nav.
Mana vecvectēva ģimenē bija
kupls bērnu pulciņš — vecākais dēls Jorģis, dēli Pēteris (mans vectēvs), Krišjānis un Jānis, kā arī trīs meitas. Vecākā bija Anne, kuru apprecēja Drivu bitenieks Andrejs Liesma. Vidējā meita Matilde Rīgā apprecējās ar kādas fabrikas meistaru Rozenšteinu. Mana vectēva jaunāko māsu Minnu apprecēja Zalves muižas kalējs Žanis Osītis. Viņš, vēl būdams jaunos gados, 1906. gada februārī Zalves kapos slepus izraka kapu soda ekspedīcijas noslepkavotajam dzejniekam un skolotājam Jūlijam Dievkociņam.
Rados ar Jāni
Jaunsudrabiņu
Interesanti atzīmēt, ka mans vec­vectēvs Jorģis Vietnieks bija apprecējis un par saimnieci “Meža Jurānos” atvedis rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa tēva mātes jaunāko māsu Anni.
Pēc rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa piedzimšanas 1877. gada 25. augustā Neretas “Krodziņos” Jaunsud­rabiņu ģimene — tēvs Jānis, māte Ieva un mazais puika — pārcēlusies uz dzīvi “Meža Jurānos”. Te rakstnieka tēvs veicis kalpa darbus — ziemā braucis mežā, bet pavasarī, vasarā un rudenī strādājis lauku darbus tīrumos un pļavās.
Rakstnieka tēvs saaukstējies, saslimis ar tajos laikos neārstējamu slimību — ātro diloni — un “Meža Jurānos” miris, atstājot divus gadus un desmit mēnešu veco dēlu. Rakstnieka tēvs apglabāts Saukas pagasta Galvānu kapos. Pēc vīra nāves Ieva Jaunsudrabiņa ar mazo dēlu pārcēlusies dzīvot neretiešos. Taču “Meža Jurānos” garo mūžu nodzīvojusi rakstnieka tēva māte.
Jānis Jaunsudrabiņš arī vēlākajos gados šad un tad ciemojies pie saviem radiem “Meža Jurānos”. To rakstnieks atcerējies autobiogrāfiskajā aprakstā “Mana dzīve”. Pēc mana vecvectēva Jorģa Vietnieka nāves atbilstoši tā laika civillikumiem “Meža Jurāni” palikuši vecā­kā dēla Jorģa Vietnieka īpašumā.
Tā radās “Plostiņi”
Manam vectēvam Pēterim Vietniekam vecākais brālis no “Meža Jurānu” grunts izdalījis nelielu purvainu zemesgabalu. Tur vectēvs, būdams labs amatnieks, uzcēlis nelielu mājokli, sauktu par Vietnieku istabiņu. Pirmā pasaules kara laikā mans vectēvs kopā ar ģimeni — sievu Annu, dēlu Valdi (manu tēvu) un meitu Almu — devies bēgļu gaitās uz Krieviju. Pēc atgriešanās Latvijā 1920. gadā vectēvs uzcēla jaunu lielāku māju un saimniecības ēkas netālu no Zalvītes upes, pa kuru tika pludināti plosti. Šī iemesla dēļ mājas nosauca par “Plostiņiem”.
No “Meža Jurānu” grunts atdalī­tais zemesgabals nebija liels — 13 hektāru, no kuriem tikai 4 hektāri bija aramzeme. Pārējo daļu veidoja  purvainas pļavas un celmaine.
Latvijas brīvvalsts laikā “Plostiņos” ar lauksaimniecību nodarbojās pārsvarā mans tēvs, bet vectēvs, būdams amatnieks, apkārtējiem saimniekiem gatavoja ragavas, ratus un dažādas citas lauku sētās nepieciešamas lietas.
Mana tēva māsu Almu apprecē­ja Saukas “Vīksnu” saimnieks Jānis Vīksne. Viņš 1940. — 1941. ga­dā bija Saukas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. Vācu okupāci­jas laikā viņš tika arestēts un vai­rākus gadus pavadīja Jēkabpils cietumā. Taču pirmajā padomju varas gadā viņš nebija vainojams sauciešu nāvē, tāpēc J. Vīksne palika dzīvs. Viņš ilgus gadus strādāja sovhozā “Lone” par brigadieri un sagādnieku.
Brālis brālim
nepiedod
Mans tēvs Otrā pasaules kara beigu posmā apprecēja Biržu pagasta iedzīvotāju Annu Biti. Šajā laulībā piedzimu es, mani brāļi Valdis un Jānis. Pēc kara mūsu tēvs strā­dāja Lones mežniecībā par strādnieku līdz pat savai nāvei. Mana vectēva vecākais brālis Jorģis Vietnieks līdz nāvei dzīvoja “Meža Jurānos”. Saimniecība nīkuļoja, jo vectēva brālis vairāk raudzījās uz kroga pusi. Abu brāļu attiecības visu dzīvi bija vēsas, jo vectēvs nevarēja piedot savam brālim vissliktākā zemesgabala iedalīšanu “Plostiņu” saimniecības izveidošanai.
Šodien “Meža Jurānu” un “Plostiņu” mājvietās aug koki. Vietnieku tilts gan vēl joprojām ir saglabājies. Vēl šovasar es braucu tam pāri. Pretī “Meža Jurānu” mājām otrpus upei bija vēl divas “Jurānu” sētas. Man liekas, vienu sētu sauca par “Upelniekiem”.
Kalps iemīl saimnieka sievu
Atceros, “Jurānos” dzīvoja Spakovsku ģimene. Tās galva Alberts Spakovskis Saukasgalā bija ienācējs no “Lielās Saukas”.
Būdams kalps, viņš bija samīlējies sava saimnieka Plūmes sievā, panācis laulības šķiršanu un Annu pats apprecējis. Viņš bija jautras dabas, liels dziedātājs un degvīna glāzi pilnu nekad uz galda neatstāja. Spakovsku ģimenē bija divi bērni — dēls Juris un meita Zelma. Ar Zelmu tiku mācījies kopā Zalves pamatskolā. Tagad “Jurānu” mājvietā palikušas tikai divas liepas.
Otrajos “Jurānos”, kas bija netālu no Spakovska mājas, manā bērnībā un jaunībā dzīvoja Kārlis Upelnieks ar savu veco māti. Kārlis bija maza auguma, salīcis vīriņš, kurš gandrīz nepārtraukti smēķēja.
No Jāņa Caunes stāstītā izriet, ka šim Kārlim Upelniekam bijuši vēl divi brāļi. Viens brālis ieprecējies loniešos, bet Krišjānis acīmredzot noslepkavots Otrā pasaules kara beigu posmā. 1944. gada vasarā šucmaņi arestējuši J. Caunes tēvu un Krišjāni Upelnieku, aizveduši uz Zalvi. Tur policists
J. Bringmanis panācis J. Caunes atbrīvošanu, uzņemoties personīgu atbildību. Panākt K. Upelnieka atbrīvošanu J. Bringmanis nespējis.
Zalves policists Jorģis Bringmanis Otrā pasaules kara laikā no drošas nāves izglāba vairākus zalviešus un sauciešus. To apstiprinājis arī sarkano partizānu komandieris Otomārs Oškalns. Ne velti līdz pat 1949. gada 25. marta deportācijai bijušais policists netika arestēts un ar savu daudzbērnu ģimeni (6 bērni) dzīvoja Zalves ciema “Klaucēnos” nepilna kilometra attālumā no mana vectēva mājām “Plostiņi”.
Krejotava
“Znotiņos”
Aiz K. Upelnieka mājām uz Drivu pusi bija lielas mājas “Znotiņi”. Cauri “Znotiņu” pagalmam veda ceļš no Dzegužkroga uz Melno tiltu. Atceros, dzīvojamā māja bija ceļa vienā pusē, bet kūts, klēts un citas saimniecības ēkas — otrā. “Znotiņos” arī pēc Otrā pasaules kara (tāpat kā līdz karam) bija krejotava, kuru vadīja Zvilna. Saukasgala ļaudis izslaukto pienu nogādāja vietējā krejotavā. Tajā laikā “Znotiņos” dzīvoja A. Jasonaite ar divām meitām — Janīnu un Birutu. Kādu laiku šajās mājās dzīvoja no Pleskavas apgabala ar varu izsūtītā Smirnovu ģimene: māte Duņaša ar trim dēliem — Nikolaju, Viktoru un Aleksandru.
No žurnālistes Dainas Bruņenieces un Jāņa Caunes stāstītā uzzināju, ka “Znotiņu” īpašnieks bija Aleksandrs Bruņenieks, kurš apsaimniekojis 48 hektārus zemes. Aleksandra un Hermīnes Bruņenieku ģimenē bijuši divi dēli — Ilmārs un Uldis, meita Skaidrīte. Otrā pasaules kara beigu posmā Bruņenieku ģimene devusies bēgļu gaitās un “Znotiņos” vairs nav atgriezusies.
Zīmīgu epizodi par “Znotiņu” saimnieces Hermīnes rīcību man izstāstīja Jānis Caune.
Pēc 1944. gada aprīļa kaujām Mīnu kalniņā vietējie Saukas šucmaņi aizturējuši sarkano partizānu atbalstītāju ģimenes un saveduši tās “Znotiņos”, kur notikusi aizturēto pratināšana. Saukasgala iedzīvotājs Andrejs Ēvelītis pratināšanas laikā ticis smagi piekauts un nogādāts Zalves skolas pagrabā, kur naktī no smagajām traumām nomiris. K. Zariņa ģimene, Vērdiķi, Ēvelīša ģimene kā Oškalna partizānu atbalstītāji arestēti un nogādāti Jēkabpils cietumā. Arestēta arī Jāņa Caunes māte Marta. Tad Hermīne Bruņeniece vērsusies pie Saukas šucmaņiem, ka Marta Caune neesot partizānu atbalstītāja, lai viņu atbrīvojot. Rezultātā Marta Caune atlaista mājās.
(Turpmāk vēl)