Es šonedēļ tāda kā sapluinīta, it kā kaut kā svarīga pietrūktu manā dzīvē. Žēl, ka svētki tik ātri beidzās, līdz ar to beigušās arī manas sportiskās aktivitātes — skraidīšana pa veikaliem, lai visiem sagādātu pēc iespējas lētākas dāvaniņas. Tobrīd es jutos kā eņģelis, tikai spārnu vietā man bija iepirkumu tīkliņi.
Tagad slēgts arī maršruts ledusskapis—gulta—televizors. Visi svētku labumi apēsti, un ledusskapī palicis vairs tikai ledus. Bet pats galvenais — nezinu, kā tad īsti pareizi šogad dzīvot. Varbūt vainīga prezidenta runa, kas šogad bija tikai 1. janvāra pēcpusdienā. Es Jaunajā gadā mājās sarīkoju tādu ballīti, ka gulēt aizgājām tikai sešos rītā. Pusdienlaikā pamodos un spogulī ieraudzīju it kā citas tautības cilvēku — šaurām acīm, uztūkušu seju. Bet vai tad es varēju domāt par savu skaistumu, labsajūtu un turpināt gulēt? Nē! Bija taču jāklausās prezidenta runa. Acis man jau bija vaļā, bet smadzenes laikam vēl gulēja. Citi prezidenti vismaz skaidri pateica — jātīra zobi, jādomā par demogrāfiju, jāmācās svešvalodas, bet no Bērziņa runas sapratu tikai, ka vēl būs slikti laiki un jādraudzējas ar stiprākiem. Nesapratu tikai, vai tā draudzēšanās attiecas arī uz ģimenēm. Man, piemēram, Indriķis tāds dikti vārgs — te viņam iesnas, te galva sāp, te zobs iekaisis… Gribas taču kaut ko stiprāku blakus.