Tādu degsmi un nenogurdināmu azartu, kāds piemīt Artūram Salmiņam, var tikai apskaust. Spēja domāt uz priekšu noderētu jebkuram deputātam, savukārt viņa “zelta roku” darbs saimniecībā pamanāms ik uz soļa. Vai tas ir mazs mehānisms, traktors vai graudu kalte, viss te strādā kā labs pulkstenis. Tikai jāatklāj, ka Artūra kungs drīzumā svinēs 85 gadu jubileju. Te nu stereotipi par šāda vecuma dzīves smaguma nospiestu sirmgalvi jāatmet.
Artūrs Salmiņš dzīvo Sērenes pagasta “Miskās”, un viņa dzimtā puse, kā viņš pats teic, ir pāri Daugavai, iepretī Skrīveru institūtam. Kad mācījies toreizējā lauksaimniecības skolā, kur šobrīd ir institūts, laivā bija jāpārceļas pāri upei un jāuzkāpj kalnā. Pamatskolu pabeidzis netālu — Jaunjelgavā, un tā palikusi atmiņā ar dēļu žogu pagalma vidū, kurš atdalīja latviešu un ebreju skolēnus. Bet kautiņi izcēlušies tik un tā. Artūrs no tiem atturējies, bet bijuši tādi dūšīgi klasesbiedri kā Vaironis Jakāns, Viktors Zvaigzne, kuri vēlāk kļuva par aktieriem, bet skolas laikā darījuši blēņas.
Pārliecina sevi saslimt
Artūra tēvam Jaunjelgavā savlaik piederēja apavu veikals, arī mātei sava tirgotava, un bija pamats uztraukumam, ka ģimeni deportēs. Lai no tā izvairītos, astoņpadsmitgadīgais Artūrs izdomāja stāstu par aklās zarnas iekaisumu un vēlējās nokļūt slimnīcā Rīgā. Sevi pārliecināja tik ļoti, ka tiešām saslima. Tikai ne ar iekaisumu, bet Botkina slimību. Rīgā viņš nokļuva, kaiti izārstēja un pie viena palūdza, lai aklo zarnu izoperē. Laiks gāja, un pēc slimnīcas tapa nākamais plāns — pieteikties darbā uz dzelzceļa. Kara beigas draudēja paraut jauno Artūru līdzi uz Vāciju. Aprunājies ar māti un teicis: “Vai tad mūs tie krievi apēdīs?”. Izlemts palikt Latvijā. Pirms tam no māsīcas vīra, kurš bija dzelzceļnieks, paņēmis satiksmes noteikumu grāmatiņu un iemācījies to no galvas. Apmeklējis kursus, kuros vienīgā prasība bija zināt šos noteikumus. Tā kļuvis par kvalificētu dzelzceļnieku, strādājis Kalpaka depo netālu no Centrālcietuma.
Daļa algas spirtā
Pēc pusotra gada dzelzceļš palicis bez Artūra. Arvien vairāk viņš sevī saklausīja ilgas pēc braukšanas, pēc tehnikas, un tāpēc pirmais solis visa turpmākā mūža nodarbei bija Skrīveru lauksaimniecības skola. Tur bija arī pirmā lielā “mīlestība” — armijas smagā automašīna “Mercedes Benz”. “Pieblatojies” pie toreizējā tās vadītāja, kurš mācīja arī teoriju. Tā neklātienē izmācījies par šoferi. Toreiz pēc eksāmeniem autoinspekcijā piešķīra vien stažiera apliecību. Lai iegūtu īstu autovadītāja apliecību, divus mēnešus nācās nostrādāt kā stažierim par palīgu, un šajā laikā Skrīveru spirta brūzis kļuva par darbavietu. Pirmajā mēnesī saņēmis algu — 200 rubļu un vēl kādu spirta litru piedevām. Šofera alga tolaik bija divas reizes lielāka. Spirtu Artūrs pārdevis kādam Skrīveru veikalniekam. “Ja pats spirtu nelieto, algā to nesaņemsi,” noteicis darbu vadītājs un nākamajā mēnesī vairs neizsniedzis.
Trijos darbos
Bet prakse bija nokārtota un apliecība iegūta. Par pirmo pastāvīgo darbavietu kļuva Jaunjelgavas ugunsdzēsēju depo. Toreiz pēc noteikumiem ugunsdzēsības mašīnu drīkstēja vadīt ar 1. un 2. klases vadītāja apliecību, bet Artūram bija trešā. To pateicis depo direktoram, un viņš atbildējis — te nevienam nav nekādas klases, visi šoferi bez apliecības. Darbs ugunsdzēsējos bijis maiņās, un brīvajās dienās strādājis piemājas saimniecībā, līdz pieteicies vēl vienā darbā kolhozā. Vairāk nopelnīt gribējies, bet galvenais iemesls — tur bijusi “Ford” markas automašīna. “Traki man tā patika pēc skata,” ar sajūsmu saka Artūrs. Ar vadītājiem gan tai neveicās. Gada laikā nomainījās seši. Jubilāram izdevās ar to sarast un stūrēt sešus gadus. Šajā laikā, strādājot divos darbos, izjuka pirmā laulība, bet iepazinies ar Rutu. Viņa arī intervijas dienā klāja mazu kafijas galdu. Ar Rutu kopā izaudzināti dēls un divas meitas. Iepriekšējā laulībā dzimušas divas meitas.
Līdzās darbam ugunsdzēsējos sēdies arī pie ātrās medicīniskās palīdzības mašīnas stūres. Draugs palūdzis, lai izlīdz, jo pārinieks saslimis. Kādu laiku tā arī strādājis — trijos darbos. Slimnīcas galvenais ārsts Rogulis teicis: “Ko tu tajos ugunsdzēsējos, spožās pogas patīk?”. Ugunsdzēsējiem teicis ardievas, bet kolhoza fords ļoti bijis pie sirds, neatteicies.
Uz apskati nebrauc
Arī tagad ap “Miskām” smagās tehnikas netrūkst. Četri traktori, pāris vieglo automašīnu un Artūra lepnums GAZ—52 — uzlabots, nomainīts motors, pārkrāsots un lolots garāžā stāv kā jauns. Vēl nesen lauksaimnieku kursu eksāmenos jautāts: “Cik jums gadu, vai ar traktoru maz varat pabraukt?”. Artūrs atbildējis: “Kājām nevarēšu iet, bet braukšu.”
“Patīk man šo to uzkonstruēt, un padomju laikā tapa četri traktori. Nevienam gan nebija atļaujas braukt pa ceļu, reiz apturēja, strīdējos ar milici. Viņš teica, ka ar traktoru jāierodas Ogrē uz tehnisko apskati. Skaidrs, ja būtu aizbraucis, tehniku atņemtu un vēl sodītu. Teicu — ja vajag, lai paši brauc un skatās. Tā tas arī palika. Ne es braucu, ne kāds pie manis,” saka jubilārs.
Kad strādājis Jaunjelgavas slimnīcā, tur saņemta jauna automašīna “TATRA” ar pārvietojamo fluorogrāfa aparātu. Tās dzinējs nemitīgi lūza, un tika nolemts auto norakstīt. Artūrs pieteicās salabot. Nomainījis dzinēju un saņēmis ministrijas prēmiju. Tāda pati ķibele piemeklēja Daugavpils slimnīcu. Kolēģi lūguši, lai atsūtot rasējumus, viņi arī vēloties pārbūvēt savu auto. Artūrs atbildējis: “Nekādu zīmējumu nav, viss ir galvā. Ja vēlaties ko redzēt, brauciet, skatieties.”
Pa ledu ar pilnu gāzi
“Tolaik mani dēvēja par trako braucēju. Kad Daugava ziemā aizsala, sacentos ar citiem šoferiem, kurš ātrāk pārbrauks pāri upei. Visbiežāk biju pirmais. Tolaik ceļi bija citādi, piemēram, no Jaunjelgavas līdz Rīgai bija jābrauc četras stundas. Ziemā daudzi lika mašīnu malā, bet man arī pa slidenu ceļu patika gāzes pedāli līdz galam nospiest. Arī tagad varētu braukt pa jebkuru ceļu — pa pilnīgu ledu un kaut ar vasaras riepām. Kādā reizē bija jāved malkas krava uz Bausku. Ceļš slidens kā spogulis. Braucu pilnu gāzi un ne reizes līkumā neizslīdēju. Pāris reižu arī ar motociklu krosā braukts. Ne uzvaras dēļ, lai sajustu sacensību garšu,” tā īsumā par savu mūža aizraušanos stāsta Artūra kungs.
Kalte virs pirts
Ap “Miskām” daudz zemes, un, lai tā neaizietu postā, Artūrs deviņus hektārus paredzējis apmežot. “Pārdot negribu. Tas būtu vienkārši un nodevība pret Latviju. Kas zemi var nopirkt? Tie, kuriem nauda. Un kam tā ir? Pārsvarā ārzemniekiem. Tāpēc bērniem un mazbērniem gribu atstāt iekoptu zemi. Cerams, viņi spēs to novērtēt. Meža vērtība pieaug lēni, gadiem.”
Arī pie mājām esošajā mežā darba daudz, un šoziem Artūrs katru dienu turp dodas un izcērt pamežu. Arī intervijas dienā sastapu viņu strādājam.
Pēc sarunas “Misku” saimnieks izrāda savu tehnikas parku. Divas graudu kaltes, no kurām viena ir samaksa par salaboto automašīnu kādam galdniekam. Palūdzis, lai izgatavo plauktu kalti. Galdnieks gan spļaudījies, bet — kas jādara, jādara. Tā ierīkota virs pirtiņas, un, kad kurina tās krāsni, var ne tikai nopērties, bet arī labību izžāvēt. Otra — rotējošā — kalte paša rokām savākta no atsevišķām detaļām. Saimnieks lepni to nodemonstrē. Tā darbojas, un atliek vien iekurt krāsni, iebērt graudus.
Paēdis pusdienas, sirmais vīrs ar bārdu, kuru apskaustu viens otrs Ziemassvētku vecītis, ņem cirvi un dodas uz mežu. “Līdz tumsai vēl laiks, jāpastrādā,” viņš nosaka.
