Dažkārt nepieciešams pielikt lielas pūles, lai dzīvē ko mainītu un izrautos no apstākļiem, kas cieši savijušies ap ikdienu. Bieži trūkst naudas, iedvesmas, pacietības un elementāra padoma. Taču, ja izdodas to visu koncentrēt un dzīvi ievirzīt citās sliedēs, uzvaras prieks ir dubultsalds. To atzīst arī Inese un Ilze, kuras mums uzticējušas savus “izraušanās” stāstus.
Miljonu vērta
pieredze
Inese (29),
strādā Lielbritānijā
Daudzi uzskata, ka aizbraukšana no Latvijas ir nodevība pret savu zemi, ģimeni un draugiem. Es tā nedomāju. Es aizbraukšanu uztveru kā milzu pakāpienu savā dzīvē. To, ko esmu piedzīvojusi, strādājot Lielbritānijā, Latvijā skolotājas profesijā nekad nebūtu sasniegusi. Esmu kāpusi pa karjeras kāpnēm. Saviem spēkiem kūlusies un cīnījusies. Lielbritānija nebūt nav tā vieta, kur visu var iegūt ar pazīšanos, kur var nedarīt neko, bet nauda pati krīt makā. Te tev neviens uz paplātes neko nepienesīs. Ja necīnīsies un neliksi par sevi manīt, neko nesasniegsi.
Lielbritānija nav Laimes zeme. Taču tu pats vari darīt visu, lai justos labi. Kad atbraucu, biju nobijusies, jo nezināju neko, izņemot valodu. Nezināju vietējo paražas un tradīcijas. Nezināju, kā pie viņiem pieņemts izturēties. Kas nepieciešams, lai sāktu pilnvērtīgu dzīvi. Sāku strādāt par angļu valodas skolotāju vietējiem latviešiem. Ļoti daudz palīdzēju tautiešiem ikdienas gaitās — atvērt bankas kontu, saņemt nacionālās apdrošināšanas numuru. Dažreiz palīdzēju iepirkties, tulkot receptes. Iepazinos ar fantastiskiem cilvēkiem, no kuriem daudzi vēl joprojām ir mani draugi.
Kad aptuveni mēnesi tā biju “plosījusies” pa pilsētiņu, kādu rītu man piezvanīja vienas vietējās darbā iekārtošanas aģentūras menedžere un piedāvāja konsultanta vietu. Tas bija tāds — hop!, un jau nākamajā rītā es stāvēju 20 cilvēku priekšā un tulkoju prezentāciju. Jutos kā ierauta virpulī. Tas bija ātrs, straujš, nedaudz traks, bet skaists. Sāku kā parasta biroja darbiniece. Daudz tulkoju un vadīju prezentācijas. Pavisam drīz jau ieguvu citu statusu. Manā pārraudzībā nonāca vairāk nekā 200 cilvēku uzraudzīšana vietējā fabrikā. Pienākumos ietilpa viss — sākot ar cilvēku nogādāšanu darba vietā, maiņu pieņemšanu, neieradušos darbinieku aizstāšanu ar citiem, beigās arī darba uzraudzīšanu, brīdinājumu izteikšanu un atbrīvošanu no darba. Strādāju praktiski augu diennakti. Visu laiku man bija jābūt pie telefona, jābūt gatavai sēsties pie stūres jebkurā diennakts laikā. Privātās dzīves man diemžēl bija maz. Taču lietošanā bija darba mašīna un telefons.
Aptuveni pēc diviem gadiem šāda darba jutu, ka pietiek. Es vairs nevaru! Bet tad nāca jauns pavērsiens, un jau pēc četriem mēnešiem es ieņēmu personāla atlases konsultantes vietu. Tas deva man tiesības doties uz ārzemēm un izraudzīties potenciālos darbiniekus. Apguvu prezentācijas prasmes. Stāvēju 200 cilvēku priekšā un stāstīju, ko īstenībā pati esmu darījusi. Intervēju potenciālos kandidātus, organizēju viņu nokļūšanu Lielbritānijā. Tā bija izcila pieredze, kuru novēlētu katram. Esmu satikusi interesantus cilvēkus, izmācījusies “par miljonu”… Latvijā es to nekad nevarētu apgūt. Jā, man gāja grūti! Ceļš bijis akmeņains. Asaru, dusmu un milzu grūtību pilns, jo nekas nav viegli. Taču viss bijis to vērts!
Patlaban esmu devusies pelnītā atpūtā. Esmu mājās ar savu bērnu, darbojos vietējā skoliņā un esmu laimīga!
Vienīgais
risinājums — aiziet!
Ilze (34),
viena audzina divus bērnus
Ceļš līdz izrāvienam no zudušu attiecību gūsta, kuram pateicoties nu varu būt un dzīvot, bija diezgan ilgs — trīs četri gadi. Kā jau daudziem no mums, arī man šķita, ka attiecības (nē, drīzāk kopdzīve) jāsaglabā bērnu dēļ. Šķita, ka viņiem ir vajadzīgi abi vecāki. Domāju, nedrīkst nevienu no viņiem mazajiem atņemt. Tā arī, aizmirstot par sevi, dzīvoju. Dienas automātiski pagāja četrās sienās, it kā pašaizliedzīgi rūpējoties par ģimeni. Savukārt otrs šīs kopdzīves dalībnieks tajā pašā laikā darīja, ko viņa sirds vēlas. Kopā (piemēram, ģimenes ekskursijās) nekad nedevāmies, jo tādas lietas viņu neinteresēja. Bērnu čalas un kņada vīru traucēja. Tad kāda tuva draudzene, kas visus šos gadus bija līdzās un vēroja mani, reiz sacīja: “Tavās acīs taču ir nodzisusi pat vismazākā dzirkstelīte!” Tad nu es pirmo reizi kādam izstāstīju, kā “parādes attiecības” izskatās patiesībā. Šis punkts arī bija sākums, lai pusgada laikā saprastu, ka vienīgais risinājums ir aiziet. Divu cilvēku attiecības jau nav tikai jumts virs galvas. Ja zem tā valda pazemošana un necieņa, tieši bērnu dēļ ir jāaiziet, jo arī viņi saprot, kas notiek. Atceros, kā gandrīz raudošus vedu bērnus no skolas vai vecvecākiem, jo viņi nevēlējās atgriezties mājās, kur bija viņš. Aiziešanas cīņa notika ar lielām bailēm, bet man prieks, ka to uzvarēju! Nezinu, vai ir tā, ka mūs dara stiprākus lietas, kas mūs nenogalina. Tomēr ir vērts uzdrošināties būt dzīvam, nevis pakļautam!
