Šogad ziema pagaidām atkal bez sniega. Pirms pāris dienām kolēģe atzina, ka laika apstākļi gluži kā martā. Tas man atgādina agru pavasari, kad lauka vidū līdzās lielceļam redzēju dzērves. Iepriekš šo majestātisko un mītisko putnu klātbūtni biju tikai nojautusi, bet pēdējā laikā dzērves diezgan tuvā attālumā gadījies redzēt vairākkārt. Šādi notikumi, kad daba ļauj tai pietuvoties, mani allaž fascinējuši. Tāpēc aizvadītā gada viens no svarīgajiem notikumiem man noteikti ir tikšanās ar pūcēm. Precīzāk — trijiem maziem pūču bērniem.
Uz Pļaviņu apkaimes mežu maijā devos kopā ar Latvijas Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centra apmeklētājiem ornitologu Andra Avotiņa un Gaida Grandāna pavadībā. Putnu draugiem šādas tikšanās, iespējams, nav nekas īpašs, bet ne katram ir nācies redzēt un noglāstīt mēnesi vecus pūčulēnus. Fantastiska sajūta, zinot, ka šāda iespēja varbūt ir vienīgā dzīvē, bet reizē ir arī bail mazajai dzīvībiņai nodarīt pāri. Domāju, ka dubults pārdzīvojums todien bija no dažādām Latvijas vietām atbraukušajiem vājredzīgajiem cilvēkiem, kuri pasauli “redz” galvenokārt ar pieskārienu. Tas bija viens no tādiem brīžiem manā darbā, kad laiks paiet nemanot. Braucot tajā virzienā, es allaž paraugos uz vietu, kur pūcēm tagad ir jaunas mājas. Vai tur kāda jau dzīvo?
Reiz lasīju kādu atziņu, ka pagātni nevajag nest līdzi kā nastu. Jāpaņem no tās labākais un interesantākais. Tāpēc, aizvadot šo gadu, katram vēlu atmiņā paturēt tikai spilgtāko. Lai tas ir kā pakāpiens nākamajiem 12 mēnešiem.
