Šovasar pirmo reizi mūžā man pašai par brīnumu varen labi padevās ķirbji. Dažas lielās ogas sula ir tik salda, it kā tai būtu piebērts cukurs. Īsts saules saldums! Tomēr karstajā vasarā, kad dārza tuvumā vairs nebija ne pilītes ūdens un ķirbju lapas bija noļukušas, tik cerīgi nešķita. Kannā ar divriteni vedu ūdeni no mājām, slacīju svelmē apvītušās lapas un domās vēlēju ķirbjiem izturēt. Izturēja.
Bieži ir tā, ka, sākot ko jaunu vai veicot ierastas lietas, nezinām, kas iznāks. Domājam, vai ir vērts? Arī es tā dažkārt apsveru — kāds būs rezultāts? Varbūt tikai spēku izšķiešana? Līdzīgi bija ar ķirbjiem. Tādos brīžos atceros gudrā ķēniņa Zālamana pamācību Bībelē: “No rīta sēj savu sēklu un neļauj mieru savai rokai līdz pat vakaram, jo tu nezini, kas izdosies, vai šis, vai tas, bet varbūt, ka izdodas arī abi vienlīdz labi.”
Jaunajā gadā visiem novēlu izaudzēt savas saules ogas — katram savā jomā. Un lai viss izdodas vienlīdz labi!
