Ārā joprojām līst kā pa Jāņiem. Lietus dubļi mijas ar sniega parodijām, kas naktī it kā mazliet piesalst, bet dienā atkal atkūst. Tāds laiks pamazām sāk kaitināt, bet ko darīt? Atliek vien bruņoties ar pacietību un jau kuro reizi pārcilāt ziemas copes inventāru.
Šoreiz vairāk par “bļitkām” vai, latviskāk izsakoties, žibulēšanu, jo patiesībā tas ir viens no pirmajiem copes veidiem, ar ko parasti uz pirmā ledus mēģina gūstīt līdakas, asarus un zandartus.
Vertikālie ziemas mānekļi
Pašos pamatos ir vertikālie un šķērsbļitku mānekļi. Ar katru no tiem spēle ir citādāka, tāpēc sākumā par pirmajiem, taču, lai vispār tiktu pie šāda mānekļa “iedarbināšanas” izvēlētajā ūdenskrātuvē, būs nepieciešama makšķerīte. Žibulēšanai sagatavotā makšķerīte būs nedaudz rupjāka par to, kas ir domāta mormiškas dancināšanai, jo faktiski te visu nosaka loma izmērs un līdz ar to piecirtiena spēks. Protams, arī tad, kad līdaka mānekli ir paņēmusi mutē, mēs šo zivs aizciršanu neizdarām ar tādu spēku kā parasti, teiksim, spiningojot. Ziemā zivs tomēr ir mazkustīgāka un lielāku uzsvaru tāpēc, lai atbrīvotos no dzēlīgā āķa, liek uz savu svaru, nevis azartisku raustīšanos. Sagatavojot mazmakšķerīti plēsoņu copei, būtu jāņem vērā vairāki pamatlikumi. Pirmkārt, viena un tā pati makšķerītes konstrukcija nederēs kā asarim, tā līdakai. Galvenā atšķirība būs auklas resnumā, pavadiņas lietojumā un mānekļa lielumā. Žibuļa lielums asarim parasti nepārsniedz 3 centimetru garumu. Protams, asaris, tāpat kā līdaka vai zandarts, mēdz bieži vien rīkoties arī pilnīgi neadekvāti, un cik gan nav gadījies pieredzēt (īpaši Peipusa ezerā), ka sprīdi garš asarītis ir centies “apēst” tikpat garu dzelzs bļitkiņu un otrādi — trīs kilogramus smaga līdaka iekāro tikko samanāmu, spožu mazgabarīta māneklīti. Patiesībā īpaši ezeros zivis ir jāsameklē ar meklēšanu. Tāpēc jau asaru mednieki vienas dienas laikā izurbj ap 200 āliņģiem, jo parasti no viena āliņģa vairāk par diviem trim skaistiem kupraiņiem vienā piegājienā izvilkt var visai reti. Tātad asaru makšķerītei pamatauklas resnums nebūs lielāks par 0,14 milimetru diametru. Metāla pavadiņu nelietojam, lai cik tā smalka būtu, jo jebkurā gadījumā tā noteikti traucēs mazā māneklīša spēlei. Makšķerītes spolītes lielumam ziemā nav īpašas nozīmes, jo, kā ierasts, pieķērušos zivi parasti izvelkam aiz auklas, nevis kā vasarā, uztinot auklu. Ļoti svarīga sastāvdaļa ir sardziņš. Tā lielums vai “kravnesība” nedrīkst būt ar pārspīlētu nejūtīgumu. Tas tāpēc, ka asariem bieži vien nav iekāres uzbrukt māneklim, jo tas neatbilst zivs iedomātajai krāsai, spēlei, lielumam un tā tālāk. Līdz ar to viņi piepeld pie mānekļa un viegli ar purnu pagrūsta. Ja sardziņš būs nejūtīgs, šo zivs manevru makšķernieks nejutīs un neredzēs. Tāpēc tiks mainīta vieta, kaut gan būtībā asari zem makšķernieka varbūt būs biezā slānī, tikai mēmi lūgsies, lai copmanis padod ēsmai ko citu. Mājās, sagatavojot makšķerīti, sardziņi piemeklējami tik jūtīgi, lai pie mikrokarabīnes piestiprinātais māneklītis ļoti minimāli noliektu sardziņu uz leju, salīdzinoši ar makšķerīti, kas aprīkota ar mormišku un kam sardziņš standarta kārtībā ir zem 45 grādu leņķa. Tad žibulēšanai pareizi būtu, ja sardziņš noliektos 5 — 10 grādu leņķī. Šādā gadījumā makšķernieks redzēs katru mazāko zivs pieskārienu un varēs aptvert, kas tad patīk vai nepatīk strīpainim. Vertikālajiem vizuļiem pamatforma ir slaida zivtiņa ar vienžubura, divžubura vai trīsžubura āķīšiem. Āķīši var būt ielodēti māneklī vai arī brīvi karāties. Savulaik kāds izdomāja, ka āķīti var iekārt arī smalkā ķēdītē, un daudz nekļūdījās — šis vienkāršais izdomājums bieži vien ļoti labi nostrādā. Protams, klasikas klasika ir žibulis ar vienu vai diviem pielodētiem āķiem. Ar šādiem mānekļiem makšķerēja arī mūsu vecvecvec…tēvi, un to tagad darām arī mēs. Kā jau sākumā norādīju, standarta forma ir zivtiņas izskatā, taču variāciju par to ir ļoti daudz. Katram ražotājam ir savs funktieris, un, protams, tie labākie mānekļi izdodas amatniekiem, kas nenodarbojas ar rūpniecisku, konveijera sērijas mānekļu izlaišanu, bet katru darinājumu izveido savām rokām. Šāds māneklis tiek neskaitāmas reizes izmēģināts un pielabots, līdz iegūst savu neatkārtojamo spēli. Protams, šādi “rokdarbnieku” mānekļi nav no lētajiem. Vertikālo bļitku spēle ir dažāda. Parasti galvenā spēle notiek tad, kad māneklis tiek laists brīvā kritienā. Pateicoties savām dažādajām formām, tie virpinās, skrien kaut kur uz sāniem, citi krīt kā akmens vai, dīvaini mētādamies, planē. Jo māneklis ir vieglāks, jo ilgāka būs tā spēle kritiena brīdī. Savukārt pārāk ilga žibuļa planēšana man personīgi rezultātu nav devusi. Par to savulaik pārliecinājos, iegādājoties plānas sudraba bļitkiņas, kuras pirmajā brīdī likās daudzsološas, bet, izmēģinot darbībā, diemžēl nācās konstatēt, ka to spēlē kaut kas asariem un līdakām nepatīk. Tā arī iegūla šie darinājumi copes kastes tālākajā kaktā, jo cik tad var bezrezultatīvi eksperimentēt? Pašam labākie rezultāti vienmēr bijuši ar “Kastmaster” tipa žibuļiem, kuru garums nepārsniedz 4 centimetrus, malas ir šķautņainas, krāsa sudrabota, bet galā trīsžubura āķītis bez jebkādiem papildinājumiem.
Šķērsbļitku tēmu atverot
Jāsaka tā, ka veselais saprāts tomēr ir uzvarējis un šogad atkal varēsim copēt ar trim āķiem, kā to paredz ražotāji, un nebūs sevi jānomoka ar viena āķa noņemšanu, jo, kā atceramies, tad pēdējā sezonā radās gudrinieki, kas izdomāja, ka šāda šķērsbļitka ir pieskaitāma pie cemeriem. Visādi absurdi bija dzirdēti, bet šis bija viens no pēdējo laiku unikālākajiem “izgudrojumiem”. Līdz ar to tautai, kā ierasts arī citās dzīves situācijās, nācās izdomāt, kā šo likumu apiet ar līkumu, kaut gan, atklāti sakot, parunājoties ar zivju inspektoriem, šķiet, ka tā arī neviens protokols netika noformēts attiecībā par šo tēmu. Secinājumus izdariet paši. Taču, lai vai kā, tomēr daudz un nemaz ne tik lētās šķērsbļitkas tika izbojātas, jo citi knieba nost astes galā, bet citi mānekļa purna posmā pa āķim nost. Protams, jebkura šķērsbļitka ir ražošanas procesā izsvērta tā, lai tai būtu sava spēle. Te savu lomu spēlē arī trīs āķi. Īpaši tas ir izteikts tām bļitkām, kam ir vismaz divi trīsžubura āķi. Nekad nemēģiniet pārlikt lielākus vai mazākus, jo tas tūlīt izmainīs mānekļa spēli, un varēsiet vien pabrīnīties, ka citiem cope sokas, bet jums atliek vien rūgtumā iekosties līdzpaņemtajās sviestmaizēs. Makšķerītes izveidošana ir tieši tāda pati kā uz vertikālo mānekli, tikai ņemiet vērā, ka līdakas visbiežāk nezin kāpēc iekāro tieši horizontālās šķērsbļitkas. Mans ieteikums būtu vienkāršs. Ar vertikālajām bez pavadiņām uz asariem, bet ar divreiz lielākām šķērsbļitkām un smalkām metāla pavadiņām uz līdakām. Līdaku makšķerītei auklu gan izvēlos resnāku. Tā ir aptuveni 0,2 — 0,22 milimetri. Ļoti labas ir tās šķērsbļitkas, kam apakšējā daļa ir plakana. Šāda mānekļa spēle līdzinās haotiskam slēpotājam, kurš, laižoties no kalna, īsti nevar saprast, uz kurieni doties, tāpēc mētājas uz visām iespējamām pusēm. Šāda horizontālās bļitkas spēle līdakas spēj satracināt pat tad, kad tām nav nekādas apetītes. Tas ir vairākkārt pierādījies, jo, izvelkot zaļsvārci uz ledus, viņa no vienas vietas ir aplipusi ar dēlēm. Tātad līdaka jau ilgāku laiku ir bijusi mierā, un to pavisam nav interesējis nekas garām peldošs. Ko no zināmajiem mānekļu brendiem ieteikt? Patiesībā versiju ir daudz, taču es tomēr sameklētu kādu pašmāju meistaru, un mums tādu ir pietiekami, jo šie darinājumi patiešām ir to vērti.
Visiem laimīgi sagaidīt Jauno gadu un neaizmirst, ka 31. decembra vakarā naudasmakā jābūt pēc iespējas vairāk zivju zvīņām. Ne asakas!
