Kas to būtu domājis, ka man ir tik nekaunīgi radi — Ziemassvētkos viņi pieteicās braukt pie mums ciemos.
Es jau telefonsarunā tikai tā pa jokam — pieklājības pēc — ielūdzu, jo domāju, ka viņi atteiksies. Zina taču — grūti laiki, krīzes otrais vilnis ierauj mūs atvarā, un es savus kreditorus kā hiēnas nevaru vien piebarot. Bet viņi šādā dramatiskā situācijā paziņo, ka ieradīsies piecatā. Nekas. Izturēšu! Ne to vien esmu piedzīvojusi. Galds man būs ka lūst. Sestdien aizgāju uz tirgu — domāju, tirgotāji būs nolaiduši cenu, lai taču pircējiem prieks, bet — ak tu, mīlīt! Siera ritulītis — astoņi lati! Bet man tā garšo mājas siers! Nopirku divsimt gramu. Ietinu polietilēna maisiņā un ieliku ledusskapī. Katru dienu paskatos uz siera gabaliņu un jūtos kā gudra pele, kura zina, ka tas ir slazds un tāpēc nedrīkst ēst. To ēdīsim tikai sestdien, taupu, lai vismaz ir, ko galdā likt. Labi, ka mūsu senči bija prātīgi un Ziemassvētkos par pamatēdienu izvēlējās zirņus, nevis kaut kādus šašlikus. Nopirku vairākas paciņas, tādi pamazi gan izskatās, bet gan jau piebriedīs. Vakaros skrienu uz veikalu pirkt nocenoto kefīru, citādi būs kā pērn — pietrūka, un ar karstvīnu tos zirņus neviens vairs neēda. Un par spīti radiniecei izcepšu vēl treknu Ziemassvētku kūku un speķa pīrāgus, jo šī taču “sēž uz diētas”. Tieši todien mainās Mēness fāzes, tad viņai viss īpaši ies labumā.
