Latviešu Ziemassvētki ar ķekatās iešanu un vērienīgu maltītes gatavošanu ir cieši savijušies ar kluso Kristus piedzimšanas laiku. Kādu svinību modeli izvēlēties — tas katra paša ziņā, bet varbūt tas ir īstais brīdis apstāties dzīves straujajā ritumā?
Ziemassvētki ir arī tas laiks, kad nedaudz var atļauties aušības un mēģināt izzināt savu nākotni. Zīlēšana, laimes liešana un daudzas citas jautras izdarības ir plaši aprakstītas latviešu tautas folklorā, arī dainās. Tā ir apjomīga informācija un liecina par šo svētku lielo nozīmi tautas dzīvē.
Par savu pieredzi Ziemassvētku ticējumu ievērošanā un zīlēšanas mēģinājumos lūdzu pastāstīt dažus “Staburaga” lasītājus.
Dzert neviens neprasa
Maija, 58 gadi
— Kad mācījos tehnikumā — tas bija vēl padomju laikos, neviens Ziemassvētkus nesvinēja, es pat lāgā nezināju, kad tie ir. Taču mūsu kopmītnes istabiņā bija viena meitene, kura šajās lietās bija ļoti zinoša. 24. decembra vakarā viņa izcepa pīrādziņus — viena karote miltu, viena ūdens, viena sāls. Mums tas pīrādziņš bija jāapēd. Viņa teica, ka sapnī redzēšot precinieku ar ūdens krūzi. Žēl, bet sapnī neviens pie mums neatnāca. Slāpes otrā rītā ar krūzi ūdens pašām vien bija jādzesē.
Nākotne neatnāk
Aija, 28 gadi
— Ar zīlēšanas lietām tagad neaizraujos, bet skolas laikā ar draudzenēm reiz mēģinājām ielūkoties nākotnē. Precīzi neatceros, kā likām sveces pie spoguļa, bet pusnaktī nodzēsām gaismu un caur sveces liesmu lūkojāmies spogulī. Biju tā sasprindzinājusi redzi, ka acis pat sāka sāpēt, bet cik tad ilgi tu tā lūkosies. Pasēdējām, pasēdējām, bet nākotni tā arī neieraudzījām.
“Izlej” ceļojumu
Vija, 40 gadu
— Mums ir tradicionāls zīlēšanas veids — sakarsējam alvu un lejam ūdenī. Pirms tam uz sienas uzklājam palagu, lai sveces gaismā labāk varētu saskatīt lējuma formu. Es vienugad izlēju burinieku. Visi teica, ka tas noteikti nozīmējot ceļojumu, bet es nodomāju: tas nu gan ir galīgi garām, jo finansiālu problēmu dēļ to nevarēšu atļauties. Taču notika brīnums — es laimēju ceļojumu uz Stokholmu. Tagad katru gadu leju laimi un tai ticu.
Iznāks kā kaimiņam
Ineta, 42 gadi
— Pati neesmu zīlējusi, varbūt tāpēc, ka no bērnības atmiņā spilgti palikusi kāda epizode. Mums kaimiņos dzīvoja tāds dīvains cilvēks — pastnieks. Parasti mani ar viņu baidīja — ja es neklausīšu, viņš mani uz mežu aizvedīs. Pirms Ziemassvētkiem viņš bija iegriezies mūsu mājās, un vecāmāte teica, ka vajadzētu sagatavot alvu zīlēšanai. Pastnieks pēkšņi iebļāvās: “To nu gan ne! To nu gan ne! Iznāks kā kaimiņu kurpniekam — izlēja sev zārku un desmit naglu!”. Es gan lāgā nezinu, kā tas viss tur beidzās, bet kopš tās reizes nekad nav bijis vēlēšanās liet laimi!
Svinību sastāvdaļa
Ilze, 35 gadi
— Tā kā man dzimšanas diena ir Ziemassvētkos, tad zīlēšana parasti ir viena no svinību izdarībām. Vienkāršākais veids — uz papīra uzraksta problēmas, kas nomāc, saburza un pannā sadedzina. Sadegušo papīru, neaiztiekot un nesajaucot, uzmanīgi pienes pie apgaismotas sienas. Lēni un uzmanīgi grozot pannu, pēta ēnu. Pēc ēnas secina, kāda būs nākotne. Esam metušas arī kurpi pār plecu — ja kurpei purngals uz durvju pusi, tad gadīsies precinieks. Diezgan sarežģīta ir šķīvīša “dancināšanas” procedūra. Bet tā jau laikam vairāk domāta nopietniem cilvēkiem.
