Ikdienā redakcija lasītāju vēstules saņem e—pastā, un jūsu viedokļus visbiežāk uzzinām, atbildot uz tālruņa zvaniem. Tomēr šad tad arī “Staburaga” pastkastītē atrodam vēstules, kas rakstītas ar roku kā senāk, vai tās atnes pastnieks.
Varbūt vēl vienu atceres dienu?
Šoreiz jūs esat rakstījuši par dažādām tēmām, kas kuram licies aktuāls un svarīgs. Pensionārs no Aizkraukles (redakcijai vārds zināms) atsūtījis pārdomu vēstuli par to, kādā laikā šobrīd dzīvojam, kā gadu no gada valdība sola, ka “izvedīs mūs no krīzes”, bet patiesībā cilvēki joprojām dodas labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm un turpina izirt ģimenes: “Vai patiešām to sauc par “izvešanu no krīzes”, tikai paceļot nodokļus? Vai mūsu premjers Valdis Dombrovskis ir kādreiz aizdomājies par mūsu mazajām pensijām, kuras daudziem pensionāriem ir mazākas par 200 latiem mēnesī? Kādēļ viņi sev un padotajiem nenogriež algas un nepamēģina izdzīvot ar šādu summu mēnesī kādus piecus gadus? Nesaprotu, kāpēc valdība problēmas nerisina, radot jaunas darba vietas? Varbūt Latvijā vajadzētu ieviest vēl vienu atceres dienu — piespiedu kārtā izbraukušo un ģimeņu izšķiršanas dienu? Vēl domāju — vai nevajadzētu ieviest tādu likumu, kāds bija pirmās Latvijas brīvvalsts laikā — pazinu vīrieti, kuram par zirgu zagšanu bija nocirsta roka. Vai mūsdienās par miljonu izzagšanu no valsts un kukuļu ņemšanu nav jācērt galvas? Varbūt tad baidītos zagt?” raksta aizkrauklietis.
Arī mācītāji kļūdās
I. Pitjukēviča no Klintaines pagasta pēc “Staburaga” publikācijām dalās savās pārdomās par dzejnieces Aspazijas īsto uzvārdu un vairākiem vārdiem: “Arī es izlasīju Aspazijas atcerei veltītus vārdus un neko aizdomīgu neredzēju. 19. gadsimtā lauksaimnieki un citi ievērojami ļaudis aizguva vācu paražas. Un, tāpat kā kungi, arī saviem bērniem rakstīja trīs vārdus un aicināja piecus krustvecākus. Bet, tā kā Aspazijas dzīve agrā jaunībā samezglojās, iespējams, nākamā dzejniece atzina vienu uzvārdu. Arī raidījumā “100 gramu kultūras” izskanēja versija, ka viņa ir Elza Rozenberga. Un par uzvārdu — arī mācītāji kļūdās.”
Biji bagāts — pēkšņi pliks!
Lasītājs Pēteris Sakalaurs no Ogres savā vēstulē problēmas un nebūšanas, kas šobrīd satrauc visu sabiedrību un nonāk avīžu pirmajās lapās, sarīmējis dzejolī “Pasaules gals”:
“Šodien tik daudz publicēts,
Katr(i)s otrais informēts.
Pasaulei nu gals ir klāt,
Beidzot beigsim naudu krāt.
Visas bankas grimšot dzelmē,
Nauda degšot karstā svelmē.
Briesmu skatieni mums tiks,
Biji bagāts — pēkšņi pliks.”
Draudzības
svētki
Savukārt sērenietis Boļeslavs Kiriļins, kora “Aizkraukle” dibinātājs, vēstulē atceras kora pirmsākumus un kopīgi piedzīvotos neaizmirstamos mirkļus: “Nupat jauktais koris “Aizkraukle” atzīmēja 40 gadu jubileju. Pēc būtības tas ir bijušais skolotāju koris. Un man kā šī kora dibinātājam ir liels prieks, ka tās idejas, ko lolojām pirms 40 gadiem, dzīvo arī šodien. Skolotāju koru kustību Latvijā aizsāka leģendārais kordiriģents Imants Kokars, nodibinot Cēsu skolotāju kori “Beverīna”. Ļoti svarīgi bija izvēlēties kora diriģentu, bet tolaik visi ievērojamie Dziesmu svētku diriģenti jau bija aizņemti, uzrunājām Jāni Brantu un nekļūdījāmies. Korī dziedāja ap 60 dalībnieku, ļoti spēcīgs bija vīriešu sastāvs. Kora dalībniekiem nebija viegli izbraukāt uz mēģinājumiem no Neretas, Mazzalves, Kurmenes un Valles, tāpēc rajona vadība piešķīra tiesības iegādāties žiguļus. Neaizmirstami ir arī koru salidojumi, kas bija liels notikums — pēc koncerta zaļā pļavā katrs kolektīvs ieturēja kopīgas vakariņas, kolektīvi viens otru apciemoja, un tie bija īsti draudzības svētki.”
Vecie likumi
darbojas šodien
Lasītājs Ādolfs Bērziņš savā garajā vēstulē raksta par to, ko savā mūžā ir ievērojis un piedzīvojis no vecajiem zemnieku tikumiem un likumiem, kas mūsdienās nereti tiek aizmirsti un nenovērtēti, bet joprojām darbojas: “Esmu ievērojis, ka cilvēki cērt mežā malku, kad pagadās, bet tas nekur neder. Lai malka labāk sildītu un lai tās būtu mazāk jātērē, tā jācērt ziemā, kad kokiem ir miera periods — no novembra līdz februārim. Lapukoki jācērt vecā mēnesī, bet skujukoki — jaunā, taču mājās var vest un sastrādāt, kad vēlas un kad ir laiks. Vēl viens aizmirsts, taču noderīgs zemnieku likums ir tas, ka zeme rudenī jāapar vecā mēnesī, īpaši, kur paredzēts audzēt dārzeņus.
Ļoti daudzi cilvēki netic Mēness spēkam, tāpēc iesaku to pašiem pārbaudīt — noskujiet bārdu vai nogrieziet matus laikā, kad ir jauns Mēness, bet citreiz to izdariet pilnmēness laikā un tad varēsiet salīdzināt.”
