Ar savu savdabīgo māksliniecisko pasaules redzējumu Baiba Vaivare pat vienkāršas lietas spēj pārvērst īpašās. Viņas radītajos darbos jūtams latviskums un atturīga elegance. Par sevi viņa teic: “Man dzīvē paveicies — darbs ir mans vaļasprieks. Lai darītu to, ko vēlos, reizēm jāpārvar nevēlēšanās darīt to, kas ļoti nepatīk. Visa darba jēga un rezultāts ir prieks.” Pēc šāda principa Baibas kundze dzīvo — prieks pāri visam.
Baiba pasaulē nākusi Rīgā, līdz skolas laikam dzīvojusi Ogres pusē, bet, vecākiem pārceļoties dzīvot un strādāt Skrīveru zemkopības institūtā, arī mazā Baiba skolas gaitas sākusi Skrīveros. Nu pēc trīsdesmit Rīgā pavadītiem gadiem, strādājot Latvijas Universitātē par pasniedzēju Pedagoģijas fakultātē, atkal atgriezusies Skrīveros. Joprojām viņu aicina lasīt lekcijas Rīgas skolu valdē, izglītības centrā “Trīs krāsas”, Amatniecības kamerā, valsts aģentūrā “Nemateriālais kultūras centrs” un citviet. Lekciju tēmas saistītas ar tekstilmākslu, tās vēsturi, etnogrāfiju, kompozīciju. Viens no darbiem, kurš ir gan vaļasprieks, gan ienākumu avots, ir izstāžu iekārtošana.
Tā ir viņu nelaime
— Ne vienmēr nopelnīt var, darot to, kas patīk. Kā jums to izdevies sabalansēt?
— Dzīvoju pēc principa, ko reiz akadēmijā deklarēja kāds pasniedzējs — vispirms māksla, nauda nāks pēc tam. Vispirms labi izdarīt darbu, vienalga kādu, bet no sirds, un samaksa nekur nepazudīs. Nauda nevar būt primārā.
— Vai šis princips attiecināms uz jebkuru?
— Tas neiedarbojas uz sliņķiem. Tiem, kuri pieraduši darbu paveikt labi, tas der.
— Ko teiktu par cilvēkiem, kuri dodas strādāt uz ārzemēm? Viņi aizbrauc tikai naudas dēļ, bet nav sliņķi.
— Nevēlos viņus kritizēt, bet saku, ka tā ir viņu nelaime. Ja brauc tikai un vienīgi pelnīt, neko citu kā naudu viņi neiegūs. Ne sirdsmieru, apmierinājumu, ne laimi. Es pirmajā vietā lieku prieku, kuru ar savu darbu sagādāju sev un citiem. Nauda būs pēc tam, par to nav šaubu. Kad pirms sešiem gadiem kļuvu bezdarbniece, izmantoju šo laiku racionāli — centos paplašināt savu komforta lauku, darot visu, kas man nepatīk.
— Piemēram?
— Aizgāju uz “Turību” mācīties mazo uzņēmumu vadību. Ļoti nepatīk grāmatvedība, lai gan skolā matemātikā biju labākā, uz valsts olimpiādēm braucu. Nepatīk biznesa attiecības — pirkt un pārdot. Apzinos, ka tā ir mana vājā vieta, bet, ja gribu normāli dzīvot, jāzina gan grāmatvedība, gan biznesa pamati.
Latvju raksti Japānai
— Mācījāties ar nepatiku?
— Drīzāk ar domu, ka jātiek pāri nepatikai un jānonāk līdz tam, ka man tas patīk. Ja mācās ar nepatiku, nevar iegūt rezultātu. Biznesa plāna pamatojums, skolu beidzot, neatšķīrās no manas šodienas nostādnes — vēlos izveidot uzņēmumu, kurā darītu darbu, kas man patīk, un par to saņemtu naudu. Pēc skolas tas arī sāka piepildīties. Bet biznesa vide mani joprojām neuzrunā, un es labprātāk pieņemtu darbā izpilddirektoru, kurš naudas lietas kārtotu manā vietā.
— Šādi biznesa plāni visbiežāk paliek tikai uz papīra.
— Nekad neesmu mācījusies atzīmes dēļ. Skolā nebiju teicamniece, bet priekšmeta tēmu zināju. Arī sportā skolas laikā bija labi panākumi, biju Latvijas izlasē, bet tikai tāpēc, ka patika tas, ko daru. No manis šo īpašību pārņēmuši arī dēli.
— Kādi ir biznesa veidi, kuri vienlaikus dod gandarījumu un naudu?
— Ilgu laiku strādāju par mākslinieci uzņēmumā “Tīnes”, kurā izgatavo autentisku etnogrāfisku latviešu apģērbu un aksesuārus — cimdus, zeķes. Gājām uz muzeju, kopējām senlietas. Ražojumiem bija labs noiets tirgos Japānā, Skandināvijā. Tagad tam laika atliek mazāk un “Tīnēs” esmu reizi mēnesī. Tā kā patīk interjera dizains, esmu iekārtojusi veikalus Vecrīgā un citviet. Tagad, atgriežoties Skrīveros, vvēlos piedalīties dažu Skrīveru māju — kultūras centra, institūta — pārveidošanā.
— Vai latvieši ir tirgotāju tauta?
— Piemērs no dzīves, kas pierāda, ka latvieši ir apķērīgi: mans krusttēvs un vectēvs Kurzemes pusē izdomāja pārdot ābolus. Aizveda uz tirgu, un pie viņiem sāka veidoties rinda. Viens ābolus pārdeva par rubli, otrs — par rubli piecdesmit. Abi ņēma no vienas kastes. Pārdeva visu. Arī pārdot jāmācās, kaut tas nepatīk. Man ir tā pati problēma — jāmācās prasīt naudu par preci.
Pamudina skolotāji
— Kurus skolotājus visbiežāk atceraties?
— Pirmo klašu skolotāja Zakse — vienreizējs cilvēks. Bijām lepni, ka mums ir smukākā, elegantākā skolotāja skolā, un man viņa ir sākumskolas skolotājas paraugs.
Latviešu valodas skolotāja Kalve dažiem nepatika, bet manā skatījumā bija unikāla ar savu attieksmi pret dzīvi. Pie viņas dziedājām dziesmas ar Čaka vārdiem ģitāras pavadījumā. Un arī gramatiku viņa man iemācīja tik viegli, ka tagad visu atceros bez piepūles. Ar šausmām lasu mūsdienu studentu darbus, kuri uzrakstīti ļoti sliktā valodā. Skolotājs Brikmanis iemācīja tādu loģisko domāšanu, ka grāmatas bieži vien varēja nelasīt, un, pieejot pie ģeogrāfijas kartes, varēju pastāstīt visu par konkrētu valsti, tikai skatoties tajā. Izcils bija fizikas skolotājs Antons, kurš iemācīja konspektēt, atdalīt galveno no mazāk svarīgā. Viņš lietoja latīņu teicienus, stundās atskaņoja klasisko mūziku. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš klasi izveidoja amfiteātra formā — puslokā. Ar savu audzināmo klasi iestudēja fragmentu no operas “Jevgeņijs Oņegins” ar visiem tērpiem, kā pienākas. Viņi vairs nebija bērni, bet jau pieaugušas personības.
Pušķi būs beigās
— Kad sajutāt sevī mākslinieci? Jau skolā?
— Līdz 10. klasei spēlēju rokasbumbu, biju komandā, kura gatavojās Vissavienības spartakiādei. Līdz tam nebija laika domāt par ko citu kā skolu. Pēc 10. klases skolas direktors Juhņevičs bija ieplānojis mani pieteikt Fizikas un matemātikas fakultātē Latvijas Universitātē, bet es aizgāju uz lietišķajiem. Tāpēc, ka tajos Vissavienības mačos Taškentā kāda mākslas skolas pasniedzēja mani paslavēja par to, ko daru — brīvajā laikā adīju. Man savukārt patika tas, ko darīja šī sieviete. Tā noticēju savām mākslinieces dotībām. Pirmajā kursā gāja smagi, jo biju vecākā no audzēkņiem. Viņi skolā bija iestājušies agrāk, zināja vairāk. Domāju — kā tā var būt, ka tie sīkie saprot, bet es nē? Piespiedu sevi iemācīties visu, ko zināja viņi, un jau otrajā semestrī biju teicamniece.
— Vai šī mūžīgā cīņa ar sevi, ar nepatiku, lai kaut ko sasniegtu, vienā brīdī nenogurdina?
— Ja, ejot pa līdzenu ceļu, priekšā gadās līkums vai pakalns, vai griežamies atpakaļ jeb apstājamies? Nē, ejam taču tālāk. Ja būtu jāpaliek uz vietas, tas garlaikotu. Man no skolas laikiem patikuši “cietie rieksti”, paticis tos atrisināt. Šobrīd lasu divas grāmatas — viena stāsta par biznesa apvienošanu ar Dalailamas mācību, otra — par ideju vizualizāciju. Abas man interesē, rosina domāt un izlasīto izmantot dzīvē. Kas būtu, ja apstātos un teiktu, ka dzīves ceļš beidzies? Tad visi stāvētu ar bēru pušķiem. To vēl nevēlos.
Ne tikai skatīties,
bet arī redzēt
— Vieni izvēlas dzīves laikā ceļot, redzēt pēc iespējas vairāk, citi nodzīvo tur, kur dzimuši, līdz sirmam vecumam un nejūtas slikti. Kāpēc ceļojat jūs?
— Mūsu senči arī daudz neceļoja, bet bija ļoti gudri un viedi cilvēki. Ir vērts kaut kur braukt, ja no tā gūsti, mācies. Vienkārši kaut kur aizbraukt un vazāties nav jēgas. Bezjēdzīgi ir nofotografēties pie kādas mājas, pieminekļa, lai pateiktu: es tur esmu bijis. Ceļot nozīmē ne tikai skatīties, bet arī redzēt. Tāpēc ceļoju arī es. No skolas laikiem ļoti gribējās redzēt Āfriku, bet pirmās ārzemes man bija Amerika, uz kurieni aizprecējās mana māsa. Izstaigāju lielos muzejus, kuros bija kaut kas no Āfrikas. Iegriezos kādā mazā salonā, kurā bija puskrēsla, smaržas, priekšmeti no Āfrikas. Tas mani vēl vairāk ieintriģēja redzēt šo kontinentu.
Labi, ka pie baltajiem
— Vai sapni par Āfriku piepildījāt?
— Kad mans vīrs, zinātnieks, intereses pēc aizsūtīja savu CV uz Dienvidāfriku, viņš tajā pašā dienā saņēma apstiprinošu atbildi. Drīz vien viņš sāka strādāt Keiptaunas universitātē, un arī man bija izdevība turp doties. Beidzot man tika Āfrika. Ļoti patika! Pirms tam viņš man rakstīja, ka apmeties ģimenē pie baltajiem cilvēkiem. Es biju sašutusi — kā tā, dzīvo Āfrikā un ne pie melnajiem cilvēkiem? Kad izkāpu no lidmašīnas un braucu pie vīra taksometrā caur melnādaino kvartālu, biju laimīga, ka viņš dzīvo balto ģimenē…
— Ko guvāt Āfrikā?
— Astoņu gadu laikā, kamēr vīrs tur strādāja, bieži apciemoju viņu un pieradu gan pie turienes cilvēkiem, gan dabas. Āfrikā pavadīju ļoti daudz laika un mācījos nepārtraukti. Runājos ar cilvēkiem, vēroju viņu uzvedību, attiecības, bibliotēkā lasīju. Katru nedēļas nogali kāpu kalnos. Tajā laikā jau biju ieguvusi autovadītājas apliecību un Dienvidāfriku izbraukāju krustu šķērsu, arī bīstamos kalnu serpentīnus. Izbaudīju, ko nozīmē dzīvot apaļajās niedru būdiņās bez elektrības, ar apkārt izraktu grāvīti, kurā satek notekūdeņi un lopu, vistu atstātais.
Ar grupu kalnākāpēju, ar kuriem iepazinos Āfrikā, devos uz Peru Dienvidamerikā. Tur neizmirstams bija gājiens kājām pa veco inku taku uz Maču Pikču, tango apgūšana, bet Āfrikā man gribas atgriezties laiku pa laikam. Tur var sajust plašumu, brīvību, skaisto dabu un tās mainību. Arī nelielā vienībā tā var būt ļoti mainīga, kaut vai parastā akmenī. Cik tajā ir dzīvības! Kāpjot Galda kalnā, tas katru reizi bija citāds.
Pavasarī Skrīveros vēlos izstādīt savus Āfrikā un citviet pasaulē gūtos iespaidus. Zinu jau, ka izstādes nosaukums būs “Ceļojums”.
Burvība “Ragārēs”
— Vai Latvijā tā visa pietrūkst?
— Latvijai ir cita burvība. “Ragārēs” pamazām esmu sākusi celt kaut ko savu, un kalna galā ir tapusi liela nojume. Tajā ir astoņus metrus garš darba galds, un paveras lielisks skats uz apkārtni. Reiz vasarā zvanīja itālieši un vēlējās iegādāties daļu manu darbu. Sarunājām tikties “Ragārēs”. Izkāru savus lina darbus nojumē. Brīdī, kad itālieši ieradās, biju aizņemta, izrīkojot puisi, kurš uzara nelielu zemes stūrīti. Itālieši bija pārsteigti. Stāvēja vaļā mutēm, brīnījās par šo ainavu un ar sajūsmu teica, kā tas var būt — mūsdienās, modernajā Eiropā, tik skaista vieta?
Uz cita kamiešiem nepakāpies
— Kāds ir labs un kāds — ļauns cilvēks?
— Nav tikai viens vai tikai otrs. Piemēram, Šlesers. No vienas puses, ļoti izdarīgs, labs cilvēks. Tikai viņš absolūti nedomā par citiem, vien par sevi. Šajā vietā, manuprāt, velkama robeža. Nedrīkst darīt pāri citiem, lai pats būtu labāks. Nedrīkst kāpt uz citu kamiešiem, savu labumu krājot. Lai arī kāds kristietis būtu, tāds cilvēks nav labs.
— Kas ir ceļa beigās?
— Prieks. Cik daudz saskābušu cilvēku apkārt! Un tad padomā, kā tu vēlies dzīvot — skābs vai ar prieku? Bet ne kā lētās izklaidēs, ne ar triviāliem jokiem. Jo vairāk maņu izmantojam prieka sajušanai, jo labāk. Līdzīgi kā ar ēdieniem. Garšu buķete padara tos bagātīgākus.
Es arī nomirt izvēlētos ar prieku. Kā nesen nomira Imants Kokars? Pastaigājoties gar jūru. Skaisti. Tajā pašā laikā kā nomira kāds cits vīrs? Stāvot rindā pie bankomāta, lai saņemtu savus piecdesmit latus. Tas ir šausmīgi.
